Jāsaka kā ir, vēl viens arhīvos paslēpies raksts, kurš ilgi gaidīja savu slavas mirkli. Jā, laika trūkums un prioritātes dara savu…
Lai arī kā būtu, ar šo noteikti gribējām padalīties, gan apmeklētās iestādes kolorīta dēļ, gan arī tādēļ, ka šo mums ieteica kāds mūsu lasītājs.
Kā jau nojaušat pēc virsraksta, runa būs par šašlikiem, kurus iespējams atrast Vecmilgrāvī, Atlantijas ielā 23. Tur ir ēstuve ar nosaukumu Šašliks pie Aļika. Prātoju, kas ir Aļiks… Izklausās pēc vārda saīsinātas versijas, līdzīgi kā Aleksandrs ir Saša. Ja zināt kā Aļikam skan pilnais vārds, rakstiet komentāros 🙂
Ja gadījumā nemāki internetu, tad te vari iepazīties ar ēstuves Facebook lapu. Jap, arī šādām ēstuvēm, izrādās, ir Sejasgrāmatas profils.
Nokļūšana un iestādes atrašana problēmas neradīja. Tiesa gan, no centra braucot, paiet diezgan ilgs laiks līdz nonāc galapunktā. Iestāde atrodās tādā kā ražošanas ēkā un nepārtraukti nepamet sajūta, ka k-kur no stūra uzglūnēs meistars Toļiks (saīsināajums no vārda Anatolijs, starp citu) ar eļļainām rokām, kurās sažmiegta rorene vai kāds cits mehāniķa/santehniķa rīks.
Priecēja tas, ka pie ēkas ir auto stāvvieta, turklāt bezmaksas. Uz sienas izkārtne, kura nepārprotami paziņo par šašliku klātbūtni ēkā un kādreiz baltas bijušas, ieejas durvis.
Dodamies iekšā un nonākam sasodīti noplukušā priekštelpā, ejot dziļāk var pamanīt ieejas durvis uz ēstuvi. Visa priekštelpa pilna ar k-kādiem ziediem, izsskatījās, ka mākslīgie. Tas vēl tā, jo tam var atrast izskaidrojumu – pāri ielai ir kapi,iespējams ziedi ir no turienes, taču ar kādu mērķi uz griestiem bija uzstiepts maskēšanās tīkls, to gan nevaru izskaidrot 😀
Šī ir viena no tām ēstuvēm, kur ienākot, jau saproti, ka būs interesanti un šī ir viena no tām ēstuvēm, kur ienākot, uz mirkli apsver domu mukt prom!
Ko lai saka par interjeru? Laikam jau neko, jo te tāda nemaz nav. Īstenībā telpas atgādināja pensionāra vācēja midzeni, kur savilkts viss ko vien penža ir varējis pacelt. Te ir, protams, galdi, te ir krēsli, te ir pat dīvāni, kā jau dzīvoklī, tie apklāti ar sedziņām un novietoti arī spilveni, ja nu sanāk piemesties ar ko grādīgu, var pačučēt. Te ir arī mākslīgie ziedi un gleznas, te ir foto tapetes, kas nav vienādas un telpas dziļākajā daļā atšķirās, te ir zīmējumi un uzlīmes. Bija pat ķieģeļu imitācijas tapetes… ĶIEĢEĻU, Karl, ĶIEĢEĻU! Bija arī piepūšams hokeja vārtsargs, kādam mērķim šis kalpo, nezinu.
Telpās bija pustumsa un bija ieslēgta veikalos DEPO nopērkamā, lētā disko gaisma un dažādi citi elektriski, izgaismojoši dekori.
Telpas visdziļākajā stūrī slēpās kāds personāžs, kas savā laptopā imitēja DJ darbības un turpat netālu pamanīju arī kamīnu. Īstenībā telpā gaiss bija tāds smakojoši mitrs, kā pagrabā… Tātad, varat iedomāties, tumšs, mitrs un nedaudz smako pēc vecuma…
Galdi ēdamzālē apklāti ar galdautiem, visi psihodēliski, rozīgi, violēti. Tie nav parasti galdauti, bet tādi kā ar politeliēna plēvi pārklāti, protams virsma bija nepatīkami lipīga.
Tā kā nebiju drošs vai šeit apkalpo pie galdiņiem, devos pie cauruma sienā, kur veicu pasūtījumu. Izlēmām notestēt cūkgaļas šašliku. Viena porcija tikai ar salātiem, pārējās divas ar frī kartupeļiem. Noskalošanai – tomātu sula + kvass + alus.
Apkalpošana normāla, nu tāda parasta, jo saprotams, neesam taču restorānā. Katrā ziņā, dāma bija laipna un nekādu starpgadījumu vai pārpratumu nebija. Iestādē var norēķināties gan ar bankas karti, gan skaidrā naudā. Mūsu gadījumā, kopējā pasūtījuma summa, patīkami pārsteidza, tie bija vien 20 Eur.
Kamēr gaidījām ēdienu, iepazināmies ar mūsu valsts lielākā kaimiņa popmūzikas čārtu. Ēdiena gaidīšana kopumā aizņēma kādas 30 – 40 minūtes.
Vispirms tika atnesti dzērieni, tad mērcīte, kura izskatījās un garšoja ne kā masu produkcijas paraugi, respektīvi, likās, ka mērci viņi taisa paši. Kopā ar mērci tika atnesta tāda kā lavašveidīga maize, kura arī izskatījās kā self made. Sākums daudzsološs, mērce tiešām bija sasodīti laba, varētu to vienkārši dzert kā sulu – pikanta, skābena, ar labu ķiploku devu. Lavašs bija ok, man personīgi, pavisam nedaudz, traucēja maizes taukainums, respektīvi, tur, kur cepa maizi, bija uzlietas k-kādas taukvielas un kad maize atdziest, tauki itkā iesūcās lavašā, taču kā jau teicu, nebija ļoti traki.
Esam sagaidījuši savas porcijas. Jāsaka, ka izmērs porcijām ir tiešām ok. Izkārtojums, nu tāds… so, so. Izskatījās haotiski samests ēdiens un pa virsu visam kārtīgs pētersīļa zars. Friškas – ļoti viduvējs sniegums, respektīvi, pusfabrikāti, vārīti eļļā, viegli silti, kraukšķis pazudis, nu tā… Arī porcija bez frī bija haotiska un likās, ka pavāram, to liekot uz šķīvja, ir bijusi panikas lēkme, vai aizsietas acis, protams, pa virsu visam milzīgs pētersīļa zars.
Par garšu un konsistenci – vienā vārdā viduvēji. Jā, šašliks bija ar garšvielām/marinādi, salīdzinot ar citām ēstuvēm, tas ir labi. Tāpat, tas bija mīksts, nu tiešām mīksts un nebija k-kādas cīpslas vai skrimšļi, kas bieži vien tiek novēroti tieši šašlikos. Taču ir viens bet, gaļa īsti neatgādināja šašliku, ar to es domāju grillēšanu. Gaļa vairāk bija tāda kā cepta uz pannas, nevis grillēta, nebija tā foršā dūmu aromāta. Iespējams kļūdos, iespējams grils ir elektrisks, bet tādas sajūtas bija. Gribu vēlreiz uzteikt mērcīti, ar gaļu kopā bija vēl labāk kā ar lavašu 🙂
Vēl viens gastroceļojums ir nonācis finiša taisnē. Kā ierasts, devos izpētīt labierīcības. Tās var atrast kāpņu telpā, kad izej no ēstuves. Šausmu filmas cienīgā apgaismojumā atrodu durvis ar attiecīgu atzīmi un dodos iekšā.
Sākumā nepamet sajūta, ka durvis bija nevis uz tualeti, bet ieeja laika mašīnā, iespējams teleports uz kādu PSRS laika muzeju. Telpas autentiskas. Īpašnieki spītīgi nav veikuši remontu, lai saglabātu vēstures mantojumu. Fīlingu nosit pie izlietnes novietotā, mūsu gadsimta ūdens uzglabāšanas tara, jeb 5L plastmasas pudeles. Kādam mērķim tās paredzētas, varam tikai minēt.
Telpā nekas īpaši nesmirdēja, bija sakopts (vairāk vai mazāk). Kāds bija izpaudies un apgleznojis drūmās tualetes durvis no iekšpuses. Nekas spīdošs, taču labāk nekā citur ir bijis.
KOPSAVILKUMS:
Iespaidīga ēstuve, vienaldzīgo nebūs. Šī ēstuve ir kā naftas atradnes pasaulē, lēnām izsīkst un ir palikušas vien nedaudz šādas vietas. Bezgaumīgi un drūmi, kas rada neuzticību ēdienam, taču nav tik traki, paēst var. Visas garšas kārpiņas neapmierināsi, bet nav sliktākā vieta kur būts, ir tīri ok.
Laba apkalpošana, tiešām laipni un bez pārpratumiem. Noslēgumā MiniMe gribēja vēl vienu lavašu, pajautājām saimniecei vai varam nopirkt līdzi ņemšanai. Viņa iegāja virtuvē, atnesa maisiņā lavašu un vienkārši uzdāvināja to, nepaņemot naudu, tas bija tā awwwwwww… 🙂
VĒRTĒJUMS:
Apkalpošana:
Šoreiz neviena
Interjers:
Atmosfēra:
Pārtika:
Labierīcības:
Leave a Reply