Bļ*ģ dirsā šo visu, tādas bija manas sajūtas pēc gastronomās eksekūcijas Čiekurkalnā. Vispirms, šautauts Mārtiņam a.k.a Ķekaram, par  visu laiku iespaidīgāko atradumu līdz šim! Ja pasniegtu par šo balvas, Tu vecīt dabūtu ziemas ķiršu statuju!

Kā noprotat, info par šo ēstuvi saņēmu no čoma. Tas bija kluss, mierīgs vakars, kad telefonā iemirgojās gaismiņa un atnāca ziņa watsappā. Bilde ar ēstuves izskatu no ārpuses lika domāt, ka šī ēstuve varētu būt k-kas interesants, bet ka tas būs tā, nevarēju iedomāties.

Zinu, ka neviens no Jums nevēlēsies šeit atnākt un pamēģināt, tāpēc īpaši neiespringu ar adreses iegaumēšanu, ja nu gadījumā kādam ļoti gribās asākas izjūtas, tad te būs lokācija. Tas ir Čiekurkalna tirgus vienā pusē, tajā, kas vairak uz centra pusi.

No ārpuses izskatījās diezgan necili, bet neteiktu, ka šausminoši. Tur bija neliela terase, laikam vasarā varēja arī ārā sēdēt. Bija dubultās durvis, bija pat uzbrauktuve invalīdiem. Tāpat, uz sienas krāsaina reklāma, kas vēstīja, ka šajā vietā var nobaudīt šašliku un dažādus kūpinājumus, turklāt reklāma nebija ne izbalējusi, ne sabojāta.  Visas šīs lietas ir kā mušpapīrs. Paskaidrošu – mušpapīrs k-kādā veidā pievilina mušas un kad tās nosēžās uz tā, mušas tiek nogalinātas – līdzīgi ir šajā ēstuvē, kā tiec iekšā, tā Tevi nogalina. Īstenībā es brīnos kāpēc vēl nemirstu no stafilokokiem vai k-kāda paveida zarnu nūjiņām, vai saindēšanās.

Devos iekšā šajā mistiskajā ieskrietuvē. Tikko ienākot sapratu – ir mēsli… Sajūta tāda, itkā būtu nonācis k-kādā orku alā. Bārmenis goblins, apmeklētāji orki – k-kas uz to pusi. Sasodīti baisa vieta, viss netīrs, nošņurcis, pleķains. Gaisma ierobežota, jo ir tikai viens logs, kurš ir ne tikai aplīmēts ar uzrakstiem, bet arī aizklāts ar lampiņām. Pamīšus mijās dažādi aromāti, bet virsroku tomēr ņēma bomziski alkoholiskais. Īstenībā, uz brīdi likās, ka iestāde ir slēgta un visas tās mantas, kas bija iekšā, ir sagatavotas vešanai uz izgāztuvi.

Piegāju pie letes un bailīgi goblinam pajautāju par iespēju pasūtīt šašliku. Viņš k-ko atbildēja, taču tas vairāk izklausījās pēc vaidiem, nevis runāšanas. Vispār, izskatījās, ka viņš nemaz negribēja mani apkalpot un ja būtu iespējams, drīzāk izdzītu ārā.

K-kādā veidā noskaidroju, ka nav ne šašliks, ne kūpinājumi. Tāpat nebija arī lielākā daļa ēdienu no ēdienkartes, kas novietota uz letes. Esot tikai kotletes ar šķovētiem kāpostiem un kartupeļi. Teicu ok, lai iet!

Pasūtījuma izpilde ilga mūžību, iespējams goblins cerēja, ka nevarēšu sagaidīt un notīšos, bet ne sūda, paliku un pacietīgi gaidīju. Sapratu jau pašā sākumā, ka būs mēsli un tas arī apstiprinājās. Nezinu, no kurienes tika izvilkts ēdiens, bet no virtuves 100% nē. Tā bija k-kāda vitrīna, taču viennozīmīgi tā nebija karstuma vitrīna.

Tālākās darbības varēja notikt tikai tādā orku midzenī kā šis. No k-kādiem traukiem, kas pārvilkti ar plēvi tika salikti uz šķīvja ingredienti. TAD, šķīvis tika pārklāts ar plēvi un viss saturs tika iestūķēts mikrenē. Jau daudzviet dzirdētais spalgais mikrenes zvaniņš pārtrauca neveiklo klusumu un uz letes tika uzlikts šķivis ar dažādām substancēm uz tā.

Paņēmu šķīvi un devos apsēsties. Gribējās, lai līdzi būtu, piemēram, polietilēna plēve, ko uzsegt uz krēsla un galda, jo nepameta sajūtas, ka šeit stafilakoku ir vieglāk noķert nekā iesnas. Apsēdos, noliku šķīvi un sajutu kunkuli kaklā, gribējās raudāt. Porcija izskatījās tā, itkā kāds būtu nolicis kluci uz šķīvja (skatīt bildes zemāk).

Tālāk par garšu… Sāku ēst un arvien vairāk likās, ka šeit mani mēģina nogalināt. Pārliecinājos arī par to, ka sūds pēc izskata, tiešām garšo kā sūds, ja tā tēlaini var izteikties.  Kartupeļi zilgani un glumi, kotletēs sacepts kaķis, jenots vai k-kas tamlīdzīgs – skrimšļi, sīkstums, pretīga garša. Īstenībā pat grūti iedomāties, no kurienes jāaug rokām, lai ko tādu dabūtu gatavu. Šķovētie kāposti – goblinam palūdzu vienas karotes vietā trīs, ko protams, nācās nožēlot… Likās, ka apēdot pirmās divas karotes iedzīvojos kuņģa čūlā vai vismaz gastrītā. Čalis kāpostus laikam bija vārījis etiķī un nesaprotot pretīgās garšas iemeslus piepisis visus virtuvē pieejamos piparus, nu tā, lai tas, kas ēd, tiešām pēc tam vairs nevar par to nevienam pastāstīt. Vienu varu pateikt droši, žurkas šajā ēstuvē nav, jo tās ir pakārušās virtuves tumšākajā stūrī, lai nebūtu jāēd tas draņķis, kas šim goblinam bļodās.

Finišs… Te, kā parati, bija jābūt aprakstam par labierīcībām, taču šeit tādu nav, jo visticamāk apmeklētāji, kas šeit uzturās, nokārtojās turpat, kur sēž un tualetes neizmanto…

KOPSAVILKUMS:

Dāmas un kungi, ja tomēr saņemat drosmi un atnākat šeit paēst, ņemiet līdzi dažādus dezinfekcijas līdzekļus. Kaut gan nē, labāk nākt ar ugunsmetēju un nogalināt tos, kas šo kultivē, lai šie nepaspēj izdēt olas un savairoties.

Šī ir viena no tām vietām, pēc kuras apmeklējuma, gribās saritināties pelmenī un klusi šņukstēt dušā. Brīžiem pat domāju par eksorcismu un citiem rituāliem…

Un atkal uzraksts – MĀJAS VIRTUVE… Ja man būtu tādas mājas, ar tādu virtuvi, es darītu kā tās žurkas virtuvē…

Labāk būtu dzēris…