Pēc neliela pārtraukuma esam atpakaļ! 2. Jūnijs, svētdiena, aiz loga vasara ar +25 grādiem jau no paša rīta. Doma par pārtikas uzņemšanu šodien kādā no apšaubāmām ēstuvēm radās vakar Tašņilovkas “valdes sēdē”. Tika nolemts, ka pauzēt ilgāk vairs nedrīkst un ir jādodas kārtējā ekspedīcijā. Sazinājāmies ar kolēģi Mr. U, lai saskaņotu tālākās darbības. Nonācām pie secinājuma, ka tās būs pusdienas, ko testēsim un dosimies uz Centrāltirgu. Kā saka, trīs lietas labas lietas.

Ņemot vērā to, ka šī nedēļa tika pavadīta sportiski un zaļi (pārvietošanās ar velosipēdu), bija doma apvienot sportisku pasākumu ar zinātniski pētniecisko darbu. Vispirms ar velo devāmies ievērtēt Ušakova lepnumu Lucavsalā, kā to pareizi dēvēt nezinu, nosaucām to par parku. Pavadījām tur apm. 2 h, jo pirmkārt, bija jāgaida kolēģis Mr. U, kurš solījās ierasties galvaspilsētā pēcpusdienā un otrkārt vajadzēja izzondēt parka labās/sliktās īpašības. Visas šīs darbības tika veiksmīgi izpildītas un varējām doties uz nākamo kontrolpunktu. Tālāk tika uzņemts kurss uz centru, bet ja precīzāk tad uz Centrāltirgu, kur vajadzēja satikties ar kolēģi, ekspertu un kritiķi vienā personā Mr. U. Termometra stabiņš bija jau uzskrējis līdz +29 pēc celsija. Atrasties tiešā saules ietekmē bija diezgan nogurdinoši. Ceļā uz centru tika meklētas vietas, kur mājas vai koki meta ēnu.

Pēc dažiem karsti mokošiem mirkļiem iestūrējām pundurvalstī ar nosaukumu Centrāltirgus. Nekas daudz nebija mainījies. Cilvēku bari, kas izmisīgi klīst gar galdiem rūpīgi novērtējot piedāvātos labumus, ar aristokrātisku sejas izteiksmi. Ierastie alkāni un “Mendeļejeva tabulas” trinās kopā ar visiem. Turklāt, ja šodien notiktu Centrāltirgus frisbija mačs starp alkāniem un narkomāniem, tad alkāni uzvarētu, jo šodien tie bija nomācošā pārsvarā.
Gaidot Mr. U ierašanos, arī mēs ar Ms. L nedaudz pasirojām gar galdiem, tikai bez aristokrātiskas sejas izteiksmes, dēļ karstuma nebija spēka tādu sameistarot. Iepirkām šo to, lai papildinātu mājas aukstāko no skapjiem un tad jau sagaidījām kolēģa ierašanos. Ekspedīcija varēja sākties.

Izvēlētā vieta tika noskatīta kādā no iepriekšējiem Centrāltirgus apmeklējumiem un noskatīta tā tika dēļ stipri drūmā izskata. Ēstuve, par kuru runāju saucās “Zelta Enkurs” (tik saldkaisli, jūrnieciski romantiskā notī izdomāts nosaukums) un tā atrodas gaļas paviljonā.
Iesoļot šajā kafejnīcā var no gaļas paviljona, kā arī no ielas. Ieeju (iekšā un ārā) rotā neizteiksmīga izkārtne, kas visticamāk tapusi 90ito gadu sākumā, kad mārketings un reklāma bija otršķirīgs pasākums. Šāda veida izkārtnes viennozīmīgi neiedarbojas pozitīvi.
Mēs kā jau pieredzējuši cilvēki šajā jomā droši spērām iekšā. Durvis bija atvērtas gan paviljona, gan ielas pusē. Tas laikam dēļ necilās ārienes, jo durvīm esot ciet, 100% varētu rasties šaubas vai šī iestāde strādā vai ir aizklapēta ciet jau pieminētajos 90itajos.

Interjerā nebija ne smakas no nosaukumā pieminētām lietām. Nebija pat zelta imitācija, kur nu vēl enkura tēma. Ēstuves vizuālais noformējums viennozīmīgi nav šīs iestādes stiprā puse. Iespaids rodas tāds, ka remontu šīs telpas nav redzējušas kopš ēstuves atklāšanas brīža. Viss visapkārt ir manāmi nolietots, noberzts, noskrāpēts un ar tādu manāmu lietota materiāla pelēcību. Īsāk sakot viss kas atradās telpā un pati telpa bija traki drūma.

Ņemot vērā to, ka uzņemot pārtiku lielākai daļai cilvēku tomēr gribas apsēsties, šeit bija novietoti arī galdi. Ir galdi, pie kuriem var apsēsties līdz četrām personām un vienā stūrī ir novietotas tādas kā letes, cilvēkiem, kuri barību uzņem stāvot kājās. Iespējams šī lete nemaz nav domāta ēdājiem, bet tiem kas mīl iekapāt ko šķidru un grādīgu, jo to šeit arī var izdarīt. Turklāt lika pasmīnēt bāra noformējums. Praktiski visās šmigas pudelēs bija labi ja 100 gr. grādīgā, ne vairāk. Nodomājām, ka tas ir drošības nolūkos, ja nu kāds izdomā nozagt šīs pudeles. Turpinot par galdiem, visi galdi bija apsegti ar galdautiem. Ļoti raibiem, tas laikam ar nolūku, lai grūtāk pamanīt nolietojumu. Taču no mūsu ērgļu acīm neko nevar noslēpt, nolietojums bija manāms turklāt īpaši nepiepūlot maņu, ko sauc par redzi.

Apsēžoties pie galda ir saprotams, ka ir padomāts arī par noskaņas veidošanu apmeklētājiem. Uz katra galda vidū ir novietota graņonkas tipa glaze, kas ēstuvē veic vāzes funkcijas. Šajās pseido vāzēs bija ieliktas maijpuķītes. Pēc skata tās bija tādas kā pēdējā mirklī izrautas no govs alkatīgās mutes, skumji noliekušas galvas virzienā uz galda virsmu. Šie ziedi vāzēs bija papildināti arī ar k-kādiem neizsakāmas izcelsmes zaļumiem, kas atgādināja mākslīgu zāli.

Galvenā ēdamzāle var lepoties ar neomulīgi augstiem griestiem, kuru dēļ ēdot nevar atkauties no domas: “kāda velna pēc kapličā tiek pasniegts ēdiens”? Šo griestu krāsojums ir vienīgais, kas mazina domas par kapliču un piešaujot vēl mazliet krāsas, griesti izskatītos kā seksuālo minoritāšu karogs.

Tālāk par ēdiena pasūtīšanu, to var izdarīt kā vairums šāda veida iestādēs un tas ir pie letes. Pati lete veidota labākajās 90ito gadu tradīcijās. Arī izvēlētais virsmas materiāls izskatās, maigi sakot, nepievilcīgi. Uz letes izvietoti stikla plaukti, kuros lepni gozējas ēdiena paraugi. Vēl joprojām neesmu sapratis šo paraugu misiju un mērķi, jo ieraugot šos paraugus apetīte var pazust pat diezgan izsalkušam cilvēkam (saku pēc pieredzes).
Apkalpošana- šoreiz bez vēmējiem. Ļoti laipna un gādīga bufetniece. Dodoties prom, bufetniece pat uzjautāja vai viss bija kārtībā. Par atbildi nejautājiet!

Par ēdienu- Mr. U nobaudīja vistas fileju, es griezu laimes ratu un izlozēju šniceli, klāt pasūtījām kartupeļus un kā dzērienu paņēmu tomātu sulu.

Sāksim ar Mr. U iespaidiem par izvēlēto ēdienu.
Tātad, vistas fileja ar kartupeļiem. Kartupeļi tipiski ēdnīcas ūdeņainie hlorificētie, šoreiz bez apkaltuma pazīmēm. Vistas fileja plāna kā papīra lapa, bet garša pirmajā brīdī pārsteidz. Šajā ēstuvē pavārs ir pazīstams ar standarta garšvielām (sāls un pipari). Ēdot filejas otro pusi, pamazām tika izjusts diskomforts, jo sāls un piparu daudzums ar katru kumosu sāka uzstājīgi pieņemties spēkā, ģeometriskā progresijā. Pēdējais filejas gabaliņš bija ieturēts labākajās aso Tex Mex ēdienu tradīcijās. Salātu vietā piegriesti svaigi gurķi ar dillēm un lokiem (šie tiešām bija svaigi). Secinājums- ir ēstas arī trakākas lietas, taču redzot kādā eļļas peļķē slīkst ēdiens, ko Tu ēd, tas neviļus liek aizdomāties, ka nekā veselīga jau tur īsti nav.

Tālāk seko šnicele ar kartupeļiem.
Tikko saņemot no bufetnieces rokām savu porciju uz brīdi aizrāvās elpa. Traka eļļas un kausēta margarīna smārds iecirtās manos elpceļos. Turklāt porcijas vizuālais daudz neatpalika no vitrīnas paraugiem. Šnicele apkaltusi un tās virspuse viegli iesprēgājusi. Krtupeļi- man bija grūti noteikt vai tie bija vārīti vai cepti. Vairāk gan līdzinājās vārītiem un apceptiem, turklāt kā jau bija minēts, tie vienkārši peldēja taukvielās. Kartupeļiem likam bija uzdevums kompensēt šniceles sausumu. Ja neņem vērā izskatu un konsistenci, šnicele garšoja labi. Arī es priecājos par garšvielām, jo Centrāltirgū tā ir visai reta parādība. Tomātu sula lieliski noskaloja taukaino pēcgaršu, jo bija diezgan bieza un koncentrēta un kas ir pats galvenais, tā garšoja pēc tomātu sulas. Kā salāti tie paši svaigie gurķi, loki un dilles. Pievienojos Mr. U secinājumam un turpinam ar labierīcībām.

Labierīcības neatrodas pašā ēstuvē, bet praktiski blakus durvīs pa labi, ja iet no gaļas paviljona puses. Visiem šeit būs jāšķiras no Ls 0,15 lai apmeklētu WC. Nekādus aromātus šeit nesagaidīsiet. Spēcīga hlora un cigarešu dūmu smaka, par spīti uzlīmei uz sienas, kas smēķēt aizliedz. Par tīrību sūdzēties nevar viss akurāti uzkopts. Ir arī izlietne ar roku ziepēšanas opciju un virs izlietnes reāli nopietns paziņojums: “Skūties aizliegts, sods 1 Ls”! (skat. pievienoto foto)

VĒRTĒJUMS:

Apkalpošana:
Šoreiz neviena

Interjers:

Pārtika:

Labierīcības:

• Tags:
• centrāltirgus
• cīsiņi uz letes
• ēstuve centrāltirgū
• kafejnīca
• šausmas virtuvē
• zelta enkurs