Vēl viena ēstuve no lasītāju ieteikuma, vēl viena ēstuve, par kuru raksts ir bijis iemarinēts kādu laiku. 🙂
Patinot savu filmu atpakaļ, tad liekās, ka šī ēstuve tika apmeklēta gada īsākajā mēnesī – februārī. Protams, pusdienlaiks, protams, darba diena utt. Sēdēju ofisā un velnišķīgi sagribējās ēst, loģisks iznākums bija doties pusdienās. Atcerējos par iesūtīto ēstuvi un devos uz Pārdaugavu, uz Skaistkalnes ielu 1, kur atrodās kafejnīca Rūdis. Ja kāds nezina, tad tas ir netālu no CSDD.
Atrast adresi nebija sarežģīti nemaz, taču kafejnīcu atrast nezinātājam būs sarežģīti. Kāpēc? Jo ārpusē nav absolūti nekādas norādes. Pats arī uz mirkli noraustījos – vai iet iekšā tieši tur, kur intuīcija vilka, vai nē. Uzraksts “VISS SPININGAM” tā kārtīgi čakarēja prātu.
Arī šeit ir tāda kā industrial teritorija. Mehi, tālbraucēji, virpotāji un parastie mirstīgie kursē šurpu, turpu, iekšā, ārā. Nodomāju, ka nekas slikts jau nenotiks arī tad, ja kļūdīšos, tāpēc maucu iekšā pie spiningiem. Kāds pārsteigums, pa kreisi bija durvis ar dēlīti pie sienas, kas vēstīja par kafejnīcas esamību aiz durvīm un darba laikiem.
Ievilku elpu un spēru durvis vaļā. Izrādījās esmu lohs, durvis bija jāvelk nevis jāgrūž, uzskatīsim to par klauvēšanu… Ienācu ēstuvē ar troksni un klusiņām iestājos rindā. Kamēr gaidīju savu kārtu, sāku pētīt apkārti. Vieta ļoti, ļoti maza. Vien daži galdi. Telpa tumša, jo logus klāj tādas kā krāsainas vitrāžas + telpas iekšpusē vēl papildus logi aizklāti ar aizkariem. Telpās bija vecišķa mitruma smaka, kas sadevusies rokās ar ēdiena gatavošanas, dažādām smaku niansēm spēcīgi un uzmācīgi ievilkās katrā apģērba šķiedrā, kā vīruss, kurš pēc tam vēl pusi dienas tiek iznēsāts dažādās lokācijās ārpus šīs ēstuves.
Ēdienkarte ir novietota pie sienas – diezgan apjomīga priekš tik mazas iestādes. Tas ir līdzīgi kā tajā tautas folklorā, kur teikts, ka tie čaļi, kam mazi krāniņi pērk lielas mašīnas, lai kompensētu izmērus… Cenas izskatījās draudzīgas, tikai tobrīd nesapratu kādēļ mana pasūtītā porcija izmaksāja turpat 6 EUR, tas atklāsies vēlāk.
Pasūtīju karbonādi ar siera cepuri un kartupeļus. Noskalošanai paņēmu tomātu sulu un devos uz 4 vietīgo galdu piesēst, jo tas bija tikko atbrīvojies. Īstenībā, te tāds kārtīgs konveijers – viss notiek diezgan sistemātiski un ātri, ja vienā mirklī vietu nav, tad jau pēc dažām minūtēm tā k-kur atbrīvojās. Aizmirsu piebilst, pirms aizgāju piesēst, no letes paķēru ieročus ar, ko ēst. Tie ir ielikti open air tipa, plastmasas trauciņā un šī ir lieta, kas man ļoti nepatīk, jo nekad nevari zināt cik spitālīgas tās dakšas un naži ir, ja katrs var apglāstīt n-tās dakšiņas līdz paņem savu.
Apsēdos tādā pseidoromantiskā stūrītī. uz mana galda bija ne tikai ziedi, bet arī naktslampiņa. Īstenībā, uz katara galda bija kāds dekors, pat uz mazā sienā blenžamā galdiņa bija. Jā, bija tāds galdiņš, kas novietots pie sienas un krēsli nolikti tā, ka ēdot zupu, pieliecoties pie šķīvja, jāuzmanās, lai neietestu ar galvu sienā. Ja aizej uz turieni ļoti izsalcis un apsēdies pie mazā sienāblenžamā galdiņa, esi prātīgs un nesteidzies.
Nepagāja daudz laiks, kādas 10-15 minūtes un no letes izdzirdēju paziņojumu paaugstinātā balss tonī, kas vēstīja, ka mans ēdiens ir sakomplektēts uz šķīvja. Aizgāju, paņēmu un ar grūtībām atnesu uz savu vietu. Šķīvis milzīgs un ēdiens uz tā uzlikts vadoties pēc šķīvja izmēriem. Pavāri varbūt spēlēja spēlīti – neatstāj tukšas vietas uz šķīvja..?
Es šo ēdienu drīzāk nosauktu nevis par karbonādi ar siera cepuri, bet par kartupeļu paslēpēm vai vienkārši paslēpēm, jo kartupeļi bija paslēpti zem milzīgas karbonādes, savukārt karbonāde paslēpta zem milzīgas kausēta siera pļekas. Kas zin, varbūt starp sieru un karbonādi bija arī majoreste*, bet pie tik liela holesterīna sprādziena bija grūti kontrolēt garšas. Tagad bija skaidrs kāpēc 6 EUR par porciju, bet īsti nesapratu, kur kļūdījos, varbūt bija arī pus porcijas?
Par garšu – kā jau teicu, grūti k-ko saprast pie šādas komplektācijas. Siers bija staipīgs, gaļa mīksta, kartupeļi silti, nebija ūdeņaini. Salāti nebija iesmakuši kā citās vietās. Tāds vidējs sniegums. Nekas īpašs. Man, personīgi, ļoti traucēja milzīgā siera pļeka, tas bija daudz par daudz. Bija garšīga tomātu sula.
*majoreste – no majonēzes veidota reste, kas uzklāta, piemēram uz karbonādes vai k-kādiem salātiem (siļķe kažokā?)…
Esam finiša taisnē – šajā daļā bija jāsākās aprakstam par labierīcībām, taču šajā serkociņu kastītē tādu nav. Iespējams k-kur ēkā labierīcības ir, taču mans uzdevums nav tās melēt, piedod RŪDI, šajā ziņā būs sūdi!
KOPSAVILKUMS:
Nu tā… Ja brauktu ar traktoru, skrūvētu kamazus, metinātu kardānus k-kur tur pat sētā, noteikti ietu tur ēst, jo pie fiziska darba vajag enerģiju, ko dedzināt… Es nezinu, man jau liekās, ka pēc tādas maltītes var uzreiz atslēgties uz kādu stundu, pat tad ja strādā fizisku darbu 😀
Nav trakākā vieta, kur būts. Ir drūmi un smakojoši, taču ēdiens nav sildīts mikrenē un ir vairāk svaigs nekā sastāvējies dziļi ledusskapja plauktos.
VĒRTĒJUMS:
Apkalpošana:
Šoreiz neviena
Interjers:
Atmosfēra:
Pārtika:
Labierīcības:
Leave a Reply