Ilgi šo rakstu turēju sagatavē. Nevis tādēļ, ka tas būtu kaut kas īpašs, bet vienkārši bija slinkuma vispārākā pakāpe, lai tam pieķertos. Jāsaka godīgi, pirms šī raksta ir vēl divi, kuri dienas gaismu neieraudzīja un visticamāk arī neieraudzīs, jo sajūtas, kuras bija tad vairs nav aktuālas tagad. Jā, arī atmiņa man pieklibo 😀 !
Mums vienmēr ir paticis atklāt jaunas kulinārijas un apkalpošanas pērles, vēl patīkamāk, ja tas notiek citā pilsētā. Tā nu bija sagadījies, ka 15. maijs bija ieplānots kā brauciens uz pilsētu, kura tajā pašā laikā ir arī dzemdību nams. Pilsēta, kurā piedzimst vējš! Liepāja! Jeeiiiii! Ekspedīcijā piedalījos es un Ms.L. Lai nokļūtu vēja un LV roka dzimtenē, izmantojām sabiedrisko transportu, kā rezultātā nācās agri celties.
Tajā dienā bezjēgā tika iztērētas 7+. stundas, tas ir ceļš turp, atpakaļ un nedaudz darīšanu pašā Liepājā. Par iemeslu doties (ar sabiedrisko transportu!!!!) uz Liepāju nestāstīšu, tam būtu nepieciešams atsevišķs stāsts. Tāpat neiedziļināšos pašā braucienā, jo tāpat ir skaidrs, ka 3 ar pusi stundas pilnā autobusā nav nekāds plezīra pasākums. Es vienkārši baidoos kļūt rupjš, aprakstot visu ceļojuma laikā novēroto un piedzīvoto. Ne tik daudz par braucienu ar autobusu, bet vairāk dēļ tām darīšanām, kas bija Liepājā. Tāpēc, pie velna, es šo rakstu veltu liepājniekam Dainim Š. 😀
Tātad, pēc izčakarētas dienas, gaidot autobusu, lai atgrieztos galvaspilsētā, kuņģis raidīja impulsus uz smadzenēm, ka redziet, šim pildījums beidzies un vajadzētu k-ko sadomāt. Nekas cits neatliek, ceļš līdz Rīgai 3.5 stundas un vēl vesela stunda līdz transportam. Ir jāēd! Tā kā neesam vietējie un autoostas tuvumā nekādas kafejnīcas vai bistro pazīmes nemanījām (vēlāk izrādīsies, ka slikti skatījāmies), nolēmām uzjautāt vietējiem, kur iespējams paēst autoostas tuvumā. Ms.L veiksmīgi veica spiegošanas pasākumus tuvējā Narvesen kioskā, kā rezultātā ieguvām vērtīgu info par tuvumā diviem dislocētiem pārtikas uzņemšanas punktiem. Aprēķinot mums atvēlēto laiku līdz transportam un piemetot aptuveno ēdiena sagataves, un pasniegšanas laiku, nolēmām doties uz kafejnīcu, kas atradās praktiski pie pašas autoostas, paralēli tai. Kafejnīcu, kuru izvēlējāmies apmeklēt, dēvē par “Daina” un tā atrodas Liepājā, Emīlijas ielā 3, 2. stāvā!
Šī nav vienkārša kafejnīca, tā ir kafejnīca un veikals. Divi vienā, tikai katrs savā stāvā. Veikalā iecienītākie pirkumi ir bulciņas un mazlitrāžas šmiga (50, 100, 150, 200 ml. stipručiem un 0.5 l un uz augšu dažādiem apiņu izstrādājumiem). Apmeklētāju kontingents atbilstošs piedāvājumam veikalā! Šķērsojot veikala telpu rodas nedaudz neomulīga sajūta, jo daži veikala apmeklētāji ir veikuši jau vairākas “preču” iegādes un viņu uzvedība ir atbilstoša izlietotajiem “produktiem”, ja tā var teikt.
Mēs dodamies dziļāk un nonākam pie kāpnēm. Kāpnes ļoti stāvas un šauras. Uz brīdi iedomājos, ja kāds no pirmā stāva, kārtīgi iepircies pilsonis, riskētu un izmantotu šīs kāpnes, tas varētu beigties letāli viņam. Šeit ir jāpiedomā pie katra soļa un nestabilitāte nav pieļaujama. Turoties pie margām, liekot soli aiz soļa, mērķtiecīgi dodamies uz kafejnīcu “Daina”!
Tiekot kāpnēm pusē, mūs sagaida jau daudzviet satiktais, uzmācīgais, pastiprinātais virtuves, tauku, ēdiena aromāts. Īpaši nepārdzīvojam, jo ir izveidojusies k-kāda, sava veida imunitāte. Telpa, pa lielam, dalās divās daļās. Esot trepju augšgalā, skatoties pa kreisi, redzēsiet leti, kur veikt pasūtījumus, paskatoties pa labi, redzēsi ēdamzāli. Pa ceļam no letes līdz ēdamzālei vēl papildus ir novietot daži galdi. Ir divi varianti, tas darīts ar nodomu samazināt pārvietošanās ātrumu telpās, vai tās ir papildus sēdvietas, ja ēdamzāli gāž apkārt un tur vairs nav vietas.
Par kopējo atmosfēru un interjeru – nu maigi izsakoties, interjera ziņā, nekas īpašs, nekas šokējošs, nekas skaists. Grīdu rotā asfalta imitācijas linolejs. Sienas vietām ar dīvainu plastmasas apdari, vietām vienkārši divu veidu tapetes atdalītas ar nokrāsotu līsti. Ir redzams, ka īpašnieki ir mēģinājuši k-kā safabricēt vienotu krāsu gammu un stilu. Cik labi tas viņiem izdevies neņemos spriest, skatamies bildēs un vērtējam paši. Papildus savdabīgai krāsu izvēlei, visi apdares materiāli telpās bija ar manāmu nolietojuma pakāpi, pelēcīgs, vietām netīrs un pleķains. Balti bjušie un pelēki kļuvušie plaukti viegli izliekuši savas konstrukcijas lepni demonstrējot bāgāto stipruču arsenālu. Vieglās dziras izvēle bija ļoti ierobežotā daudzumā! Kā daudzās līdzīga veida ēstuvēs, arī šeit sienās bija apzināti veidoti caurumi pārtikas un tukšo trauku apmaiņai. Bija lietas, kas radīja tādu kā mājīguma sajūtu. Tie bija koka galdi un krēsli, kā arī silto krāsu galdauti ar ziedu tēmu, kas atgādināja omes ēdamistabas galda segu. Mājīgumu radīja arī telpaugi, kas bija novietoti telpas stūros. Fakts, ka daži augi izrādīja alkas pēc ūdens, mani nemaz neuztrauca, jo ziedi nav mans hobijs un atstājot mani vienu ar telpaugiem šāda situācija ir bieža parādība arī manās mājās. Pie sienām, dažās vietās, bija izveidotas savdabīgas, mākslinieciskas instalācijas, proti, uzkrāsota pamatne uz sienas un uz pamatnes sakabināti k-kādi kociņi, puļķīši un ziediņi.
Tas, kas tā kārtīgi piesaistīja uzmanību bija gaismekļi. Tādas vecā parauga hruščovku virtuvju lustras, ar iespēju pievilkt tās maksimāli tuvu virsmai, virs kuras lustra atradās. Krāsa lustrai balta, ar kolhoziski zilu josliņu, tā lai nav garlaicīgi. Patika tas, ka gandrīz uz katra galda bija garšvielu trauki, turklāt higiēniskie, ar vāciņiem un ievietoti turētājā. Uz galda, pie kura sēdējām mēs, trauciņu nebija un mums nācās tos aizņemties no blakus galda, kurš kādu laiku bija nenovākts. Īstenībā tas bija nenovākts vēl brīdī, kad gājām prom 🙂 !
Pietiks par interjeru, tas ir jāizjūt katram pašam. Tāpēc, kad būsiet Liepājā, apmeklējiet kafejnīcu “Daina”, lai papildīnātu savu izjūtu gammu par šo jauko pilsētu! Ķeramies klāt pārtikai. Izvēle nebija milzīga, taču pietiekama, jo citur bija redzētas arī mazākas izvēles iespējas. Kā jau teicu iepriekš, pasūtīšana notiek pie letes un ēdienu pēc minūtēm 3 līdz 5 Tev atnesīs klāt, kas ir papildus plusiņš.
Šoreiz izvēle krita uz otrajiem ēdieniem, es paņēmu kartupeļus frī ar garnīru un cūkgaļas karbonādi franču gaumē, savukārt Ms.L paņēma visu to pašu, tikai izvēloties parastu cūkgaļas karbonādi. Noskalot šo visu uzticējām vietējā ražotāja apiņu izstrādājumam – Aldara Zelta alum (ierobežota izvēles iespēja jū nō!). Īstenībā, tika piedāvāti tikai divi varianti, Zelta un Gaišais!
Stāstīšu par abiem ēdieniem kopā, jo atšķirības praktiski nav. Sākšu ar kafejnīcas “Daina” izpratni par porciju izmēriem. Ms.L pasūtīja pus porciju, es veselu. Labākais ir tas, ka piedevas un garnīrs abām porcijām ir vienādā daudzumā, bet pilnai porcijai ir divi gaļas gabaliņi, taču pus porcijai viens! Tāpat franču karbonāde viņu izpratnē ir truli uzrīvēts siers uz gaļas. Garšvielas, protams, nekādas, bija jāizmanto pipari un sāls, kurus nofenderējām no blakus galdiņa. Uz šķīvja divu veidu mērcītes, ketčups un majonēzveidīgs izstrādājums. Gaļa bija mīksta un ļoti labā temperatūrā. Siltuma vitrīnas šeit neizmanto. Noteikt vai gaļa gatavota uz pannas vai sildīta mikrenē nebija neiespējami, tas ir vēl viens plusiņš. Kartupeļi gan izskatījās un garšoja tā, itkā būtu krietnu laiku peldināti eļļā vai peldināti eļļā atkārtoti 😀 ! Ar labu devu sāls un piparu, tauku garšu izdodas paslēpt. Porcijas izmērs vidējs, uz brīdi liekas, ka varētu būt vairāk, bet tad laikam eļļa nosēžas un izsalkums pazūd! Cenu ziņā “Daina” ir ļoti draudzīga kafejnīca, precīzi summas neatceros, bet tās bija nelielas.
Labierīcības – šeit tā ir slēgtā zona un atslēga jājautā pie letes otrajā stāvā, turklāt atkal jāmēro bīstamais ceļš pa bīstamajām kāpnēm! Kā ļoti daudzās iestādēs arī šeit tualete ir tas objekts, par kuru rūpējas vismazāk. No vienas puses saprotams, cilvēks tur uzturas ļoti īsu brīdi, bet no otras puses, kādēļ šo īso uzturēšanās laiku nepadarīt baudāmāku? Šeit tualete smakoja pēc standarta sabiedriskās tualetes, bez k-kādām smaržvielām utt. Pozitīvi – ziepju trauks pie izlietnes (šajā gadījumā open air vai kabrioleta tipa, proti, jebkurš to varēja papildināt, ar ko sirds vēlas)! Tāpat bija spogulis un papīra dvielis rullī. Apgaismojums vidēji tumšs un sienas bija apciemojis proletārietis, kompartijas biedrs un pilsonis PELĒJUMS. Attiecīgi arī kopējo aromātu papildināja šis veidojums!
Secinājums: Vieta, kurā es neietu piektdienu vakaros un sestdienās, tāpat būtu jāpadomā par svētdienu rītiem. Tas dēļ pirmā stāva apmeklētāju kontingenta. Paēst varētu vēlreiz, dziļa izmisuma un laika trūkuma rezultātā, jo ēdienam nekādu nelabu piegaršu nebija, bet pagatavošanas metodes arī nebija īsti nosakāmas. Tāpat ēdiens bija stipra viduvējība un speciāli nekad tādu nemeklētu un uz šādu vietu nedotos. Kafejnīcas apmeklētāju kontingents dažāds, taču nomācošā pārsvarā bija vecāka gada gājuma cilvēki. Labierīcības – vieta, pie kuras piestrādāt. Interjers – omes galdauti bija ok?
VĒRTĒJUMS:
Apkalpošana:
Interjers:
Atmosfēra:
Pārtika:
Labierīcības:
Esmu liepājniece un nezināju, ka tāds ūķis vispār pie mums ir! 😀
Ārprāc!