Nu tad tā, visu tautu proletārieši, SAROSĀS, jo mēs tūlīt pastāstīsim par savām sajūtām apmeklējot darba ļaužu restorānu VERO nika! Kāds varbūt klusi sāks ķiķināt un domās, ka es esmu mēmi asprātīgs, izdomājot šo skaisto paskaidrojumu vai pareizāk teikt, restorāna segmentu, taču nē, atļāvos būt nedaudz plaģiātisks un citēt interneta dzīles. Jā draugi, tieši tā viņi arī sevi sauc – darba ļaužu RESTORĀNS!
Gan jau nojaušat, ka aiz vārda RESTORĀNS ir noslēpusies PSRS laiku stilīguma iemiesojums, ko vienā vārdā var nosaukt – ĒDNĪCA, taču mārketings ir mārketings un tur neko nepadarīsi.
Šī iestāde atrodas Ganību dambī, ja nemaldos, tad 18c numurā. Noslēpusies no visiem. Atrašanās vieta tiek nodota no persoonas personai, klusi pačukstot ausī vai rādot ar zīmēm, tik slepeni viss te ir. Tā tas ir, nekādas norādes iebraucot teritorijā nav un tie, kas nezin, ka šeit ir darba ļaužu restorāns, nekad netīšām tam neuzskries virsū. Pats arī norādes saņēmu no zinātājiem, kas uzzīmēja karti uz parastas rūtiņu lapas.
Tad nu tā, braucu es ar mašīnu pusdienās un nonācu jau pieminētajā 18c numurā. Te ir ļoti plaša stāvvieta un mašīnu novietot nav grūti, turklāt, par to nav jāmaksā. Ēdnīcas ēka tāda parasta un varētu teikt necila, taču spilgti zaļā krāsa tomēr atšķirās uz kopējā fona. Pie ēkas vienā pusē redzami koka soli un galdi, kas rūpīgi sakrauti kaudzē – sapratu, ka vasarā te varēja mieloties ārā, putnu dziesmu pavadījumā.
Ieejas durvis būtu grūti nepamanīt vai sajaukt ar kādām citām, tās ir lielas, masīvas, tāds kārtīgs proletāriešu roku darbs. Paredzētas atvēršanai ar izteikti santehniskām rokām vai roreni, kaut gan, var arī ar kāju, tikai tad no iekšpuses.
Iedomāsimies, ka esam k-kā tikuši telpās, kā, nav svarīgi. Pirmais, ko ieraugi atverot ieejas durvis, ir vēl pāris durvis. Tās ir durvis uz vienu no svarīgākajām publisko ēstuvju telpām – labierīcībām! Ļoti interesants risinājums… Šī negaidītā pavērsiena ietekmē, nolēmu sākt ar šīs telpas apskati. Tikai, vienā acu mirklī, visa mana apņemšanās bija kādam zem astes – CIET, nolādēts, tās durvis IR ciet. Atslēgu nekur nemanu, norādes tāpat, tāpēc nomazgāju rokas izlietnē, kas novietota starp М и Ж durvīm un dodos iekšā jau pa nākamajām durvīm, tālākas izpētes turpināšanai!
Atverot durvis sapratu, ka esmu nonācis tiešām interesantā vietā, ja uznāciens būtu video formātā, noteikti manus soļus pavadītu gospeļu skaņas, vai kas cits tikpat ļoti apgarots. Telpa ir liela, galdu daudz. Sienas apgleznotas ar debesīm, pļavām, ja nemaldos šur, tur slēpās arī kāds meža lopiņš. Dziļāk telpā milzīgas, kolonnas, kas ēdamzāli padarīja līdzīgu kapličai vai kādai jaunās reliģijas baznīcas telpām. Jā un botāniskajam dārzam ir uzradies konkurents – telpaugi, VISUR, uz logiem, uz grīdas, pie sienām…. Nebrīnītos, ja arī WC telpās būtu paslēpts kāds istabas augs – piemēram plaukstošs kaktuss uz skalojamās kastes.
Vienā no telpas stūriem, tuvāk ieejai/izejai ir izvietota tāda kā bāra zona, ar krāsainā metāla apdari un aukstuma vitrīnām, virs durvīm uzzīmētu salmu jumtu un jau citur sastapts caurums sienā arī bija manāms pilnā krāšņumā. Uz to brīdi, kad biju telpās šī zona bija tukšāka par vegāna šķīvi steiku restorānā. Dzērienu izvēle plauktos arī nebija liela, ja nu kādu interesē. Kopumā – telpas tīras, nekur, nekas nemētājās, kukaiņi nemigrēja, riebumu nekas neizraisīja. Vienīgi tā kulināriski vecišķā smaciņa virmoja gaisā diezgan salkani uzmācīgā veidā…
Tālāk jādodas pārtikas pasūtīšanas misijā. Lai process ritētu gludi, ir jāpaņem paplāte pirms ieejas pasūtīšanas zonā. Paplātes šeit tiešām ir aizķērušās no tiem senajiem laikiem, pretīgi zilganzaļā krāsā, vietām redzami gadu desmitos krāti skrāpējumi un noberzumi, kas papildināti ar ēdiena atliekām aizšpaktelējot dziļākās rievas. Paņemu vienu un dodos dziļāk. Uzreiz uzmanību pievērš open air tipa salātu bārs un bulciņu izstāde, pagriežu galvu pa labi, izsalkušo kolonnas virzienā un redzu, ka arī pārējie ēdieni ir brīvi pieejami apšķaudei. Skumīgi šļūcu pa trasīti uz priekšu, kur mani sagaida laipna dāma, ar jautājumu par manu kulināro izvēli. Papētu atvērtā tipa metāla traukus un nolemju par labu cūkas tītenim ar mērci, kā viņi to sauca – baltā mērce. Piedevās kartupeļu biezputra un aizmirsu piebilst, paņēmu arī salātus, k-kas ar burkāniem. Kas bija interesanti, aiz pasūtīšanas zonas, dziļāk telpā, visā krāšņumā bija redzama virtuve, kas vairāk līdzinājās muzeja eksponātam nekā funkcionējošam mehānismam. Tāpat arī pavāres, izskatījās, ka arī viņas ir nogājušas visu ceļu kopā ar virtuves aprīkojumu, sākot no tā laika, līdz mūsdienām!
Aizšļūcu pa trasīti līdz kasei un apmaksāju sevis izvēlēto pusdienu konceptu. Starp citu, šeit tikai skaidra nauda, nekādas kartes. Kopējie zaudējumi budžetā Eur 4.20!
Viens no svarīgākajiem ekspedīcijas brīžiem ir klāt – nogaršošana. Sākšu ar to, ka ēdiens uz šķīvja izskatījās tīri ok. Smarža bija tāda kā kādreiz skolās, kad noskanēja zvans un visi devās uz ēdamzāli, tur kupēja desmitiem mannā biesputras šķīvji ar iemestu sviestu pa vidu! LŪK! Tā bija tā smaciņa – kūstošs sviests, kas sajaucās ar sutinātas gaļas aromātu.
Pirmais, ko pamēģināju bija kartupeļu biezputra. Jāsaka atklāti, nekas šausminošs un nekas īpašs, stipra viduvējība, ar pliekanuma piesitienu. Ļoti iepriecināja, ka uz galda bija slēgta tipa garšvielu trauciņi un varēja biezputru uzfrišināt, lai garša būtu nedaudz piesātinātāka. Otrais kumoss, kā tukla dāma slīdot pa waterjump, kuņģī ielidoja cūkas tīteņa/rullīša paprāvais gabals. Tā pati viduvējība, tikai nedaudz spaisīgāk, respektīvi, bija izmantotas arī garšvielas. Man likās, ka tikai sāls, bet arī tas dod ēdienam patīkamākas garšas buķeti. Īstenībā man radās sajūta, ka šāda tipa ēstuvēs ēdiens tiek gatavots pēc noteikta šablona, turklāt šablons nav mainīts no tiem pašiem tālajiem laikiem, jo ēdiena garšā varēja vilkt paralēles, nezinu, piemēram ar LIEDAGU Ventspilī, vai FAV Pārdaugavā.
Viss bija puslīdz apmierinoši un sliktu dūšu nekas neraisīja – līdz es apēdu tik daudz biezputras, kad no vidus uzlietā BALTĀ mērce appludināja šķīvi. Nolādēts, šis kulinārijas kroplis visu sabojāja. Tā nebija balta mērce, tas bija vienkārši taukos mirkstošs, nenosakāmas konsistences strebeklis, kurā uzglabājās gaļa, visticamāk, lai tā neizžūtu. Labi, ka bija apžuvuši burkān/kāļu salāti, ar ko nofinišēt pusdienu piedzīvojumu. Nodzēsu tauciņu strebekļa pēcgaršu ar krietnu devu Fantu, klusa atraudziņa un ceļš mani veda prom.
Rezumē – Proletārieši, darba ļaudis un restorāns ir lietas, ko nevar apvienot, vismaz pagaidām un ne šādā izpildījumā. Teikšu kā ir – nebūtu kulinārijas kropļa uzbrukums, viss būtu daudz, maz ok, pat neskatoties uz vecās skolas pavāršablonisko darba rezultātu. Ir ēstuves, kas pie līdzīgiem nosacījumiem piedāvā izdevīgāku finansiālo pusi, bet krasas atšķirības nav. Domāju, ka pēc laika vēl kādreiz ieskriešu šeit intereses pēc, lai nobaudītu, k-ko atšķirīgu no šīs reizes apmeklējuma.
VĒRTĒJUMS:
Apkalpošana:
Šoreiz neviena
Interjers:
Atmosfēra:
Pārtika:
Labierīcības:
Leave a Reply