Pirms uzsākt rakstu darbus, iedomājos, SKĀRNIS, nez ko tas nozīmē? Dzirdēts vārds, bet ko tas nozīmē, nav ne jausmas, jau iepriekš atvainojos literātiem un citiem burtu guru, ja ar savu nezināšanu esmu kādu aizskāris. Kāpēc tieši šāda vārda/nosaukuma izvēle? Intereses mākts, ienirstu interneta dzīlēs un uzsāku meklējumus. Izrādās, ka nekas sirdi plosošs vai sarežģīts tas nav. Viss ir krietni vienkāršāk: Skārnis – novecojis vārds vai nozīme (arhaisms) – Gaļas veikals. Nu re, gaļas veikals! Skaidra lieta, ka te varēs ieķert k-ko beigtu, k-ko ceptu, k-ko no gaļas!
Tātad, kā sapratāt runa būs par ēstuvi Skārnis, kura atrodas Skrundā. Precīzu adresi nepateikšu, jo ēstuve atvērusies pavisam nesen un info nekur neatradu. Taču varu pateikt, ka atrašanās vieta ir tuvu vienai no lielākajām ielām Skrundā, nebaidīšos teikt, pie galvenās ielas, krustojumā ar mazāk svarīgu ielu!
Pēc kulturālas pēcpusdienas Skrundas militārajā pilsētā, bija vēlme kulturāli atjaunot spēkus un enerģiju. Iebraucām Skrundas centrā un uzņēmām kursu uz iepriekš pieminēto ēstuvi Skārnis. Pie ēstuves ir ērta stāvvieta, kur novietot auto. Pati ēstuve ir pa pusei mūrēta celtne, pa pusei telts. Iespēja sēdēt arī pavisam ārā uz standarta koka sols+galds tipa mēbelēm. Padomāts arī par bērniem, pie ēstuves uztaisīts futbolbiljarda galds – laukums ar sešām lūzām un mini futbola bumbas biljarda bumbu izskatā, bumbas lūzās jāmočī ar kājām.
Pārmijot pāris vārdus ar apkalpojošo personālu, uzzinājām, ka produkti ir striktļi from Latvia kantrī un viss, kas ar to saistās, eko, šmeko jū no! Mūsu pārliecība par pareizo izvēli tiek nostiprināta un dodamies dziļāk telpās.
Telpas tīras kārtīgas, interesanti un stilīgi iekārtotas. Tāds traki hipsterīgs stils ar interesantiem gaismekļiem un ēdienkarti, kas uzzīmēta/uzrakstīta ar krītiņiem uz sienas, pie kases. Atmosfēra patīkama un iekštelpās nav jūtams ārpusē stipri uzmācīgais eļļas un tauku aromāts.
Kopumā ar iekārtojumu un hipsterīgo gaisotni ir ok, netīrību arī nekur nemana, viss rūpīgs un tīrs, varbūt tādēļ, ka mēs tur bijām vienīgie viesi. Gribētos redzēt kā darbi notiek tad, kad ir k-kāda noslodze, ja vispār ir.
Nākamā procedūra ir ēdiena pasūtīšana. Jau ierastā, daudzās vietās redzētā, pasūtīšana pie kases. Turklāt pēc pasūtīšanas uzreiz arī jānorēķinās. Īpaši par to neskumstu, jo esmu jau pieradis. Ēdienkarte pārskatāma un saprotama, pārdevējai uztvere šancē, viss iet kā pa diedziņu, pasūtījums nokoplektēts un enter nospiests! Kad finanšu procedūra pabeigta, dodamies pie galda, lai uzsāktu gaidīšanas procedūru. Ienīstu gaidīšanu……
Tavu brīnumu, nemaz tik ilgi nebija jāgaida (apm. 30-40 min.) un pirmās porcijas no cauruma sienā jau uzsākušas ceļu uz mūsu galdiņu! Par ēdienu – es izvēlējos dienas piedāvājumu – cūkas krūtiņa ar ribiņu medū un sinepēs, Ms. L nobaudīja cūkas šašliku un Mini Me šoreiz priekšroku deva vistas gaļas šašlikam. Piedevās kartupeļu daiviņas un friškas, gan viens, gan otrs vārīti eļļā.
Laikam tiešām jāatzīst teiciena “Labs nāk ar gaidīšanu” precizitāte, jo man atnestais ēdiens no vārda “labs” bija tikpat tālu cik Ziemeļkoreja no demokrātijas. Ribiņas… ribiņas medū un sinepēs, ja godīgi, nejutu ne medu ne sinepes… Pat pēcgarša nebija, pat sāls nebija, pat pipari nebija, tā varētu turpināt vēl un vēl. Labi, ka izdevās pasūtīt mērci atsevišķi, jo pretējā gadījumā ēdiens būtu ne tikai bezgaršīgs bet arī sauss. Pašas ribiņas bija labi izceptas, gaļa no kauliem atdalījās īpaši nesasprindzinot žokļa muskulatūru.
Viens mirklis un ribiņas bija vēsture, īstenībā porcija varētu pretendēt uz balvu – kompleksākā porcija Skrundā, kaut gan iespējams, pat visā Kurzemē. Manā skatījumā šī porcija izgrāba zeltu gan ribiņu izmērā, gan garšu bagātībā. Turklāt sāpīgākais bija tas, ka pat gribēdams nevarētu padarboties ar garšas uzlabotājiem, jo nebija attiecīgo substanču – nekādā izpildījumā… Prieks, viennozīmīgi, par to, ka ēdiens bija salīdzinoši svaigs. Manā šķīvī gan bija ieklīdušas arī pamatīgi eļļā paslīcinātas kartupeļu daiviņas, kas nu jau bija pieņēmušas fosīlu izskatu, bet uz kopējā pārtikas daudzuma šīs dažas fosīlijas veiksmīgi nobālēja. Tāpat arī midžetiskā salātu atraudziņa uz šķīvja malas bija pietiekoši svaiga un baudāma.
Par šašlikiem – sākšu ar piedevām, vistai klāt standarta frī, cūkai šķēlītes. Kā jau minēju, šķēlītes varēja būt svaigākas, bet uz kopējā fona bija tīri ok. Frī (stienīši, stabiņi, surogātiņi), izskatījās kā saldētie pusfabrikāti, bet pārsteidza garša – tā bija salīdzinoši ok. Tikai šeit atkal jāpiebilst, ja nepaņem mērci atsevišķi, tad komplektā tā nav iekļauta un frī būs sasodīti sauss paēdiens.
Gaļa- Mini Me teica, ka viss ir ok un viņam personīgi esot vista garšojusi, tā kā man nav pamata viņam neticēt, tad varam ieteikt vistu kā main event vakariņās, jo cūka šajā vietā, lai arī bioloģiska, tomēr ir neloģiska. Tā pati pliekanā pagatavošanas maniere bija jūtama arī cūkas šašlikā un iespēja uzlabot garšu bija vienāda ar apaļu skaitli, proti, nulli!
Jā, aizmirsu par uzkodām – cūku ādas un ķiploku grauzdiņi. Grauzdiņi ļoti parasti, neko sliktu un neko labu nevar pateikt, bija pārkaisīts siers, nedaudz un simpātisks iepakojums. Cūku ādas maniem gremošanas agregātiem nu galīgi negāja k-kā….. Velns, ja es gribētu to paciņu ar ādām norīt, es drošvien nedēļu to vien darītu kā košļātu. Gan jau beigās neizturētu un norītu kā tabletes!
Esam jau aizrakstījušies gandrīz līdz pašai finiša līnijai, tagad tikai finiša spurts līdz labierīcībām un atpakaļ. Eju uz vietu, kur nepārprotami varētu būt labierīcības. Atveru durvis uz sētas pusi un apmierinātībā seja savelk vieglu smīnu. Jā, manas pareģa spējas iz vorking greit! Tik pat ātri cik uz sejas parādījās smīns, tas arī nozuda, jo raustot dzelzs durvis tās nepadevās – bija aizslēgtas… Loģiski, nodomāju, jāiet pēc atslēgas pie kases. Domāts darīts! Pagriežos, lai dotos atpakaļ un redzu zaļu plastmasas būdiņu, kas jau no ārpuses smakot smakoja un burtiski aicināja – NĀC! Nolādēts, nodomāju, tikai ne to! Bet, šoreiz dabas balss bija stiprāka, kā arī automātiski pieņēmu, ka tualete normālā ir ciet, jo k-kas ir noticis un tāpēc uzstādīta šī laika mašīna.
Liekas, ka pat nav īpaši jāstāsta, kas tur darījās, tāpat viss skaidrs. Tā bija Fucking pretīgākā vieta, kur šīs dienas laikā biju iekļuvis. Urīns un sūdi…. Snaiperu neveiksmīgie, nopūdelētie šāvieni. Vienu brīdi pat likās, ka k-kas šajā pseidotualetē ir aizdedzies un kāds ar pamatīgu spiedienu mēģinājis to nodzēst. Tualetes papīra atliekas stūru stūros – īsāk sakot, ejiet dirst, es labāk aizietu aiz tās būdiņas!
Rezumē – Interjers un stāsts par vietējo eko, šmeko pārtiku vilina, taču pagatavotā ēdiena kvalitāte un noformējums neatbilst tā cenai. Arī ēdiena garša nav nekas īpašs, diezgan parasts un bezgaršīgs mistrojums. Salīdzinājumam – Rīgā, bistro Cālīšos, uz Matīsenes var līdzīgu porciju ar visu dzērienu pa Euro 3 sazīmēt, turklāt būs iekļauta arī mērce un salāti. Šeit, kopā ar dzērienu, porcija izmaksā uz pusi dārgāk. Grūti pat pateikt, vai apmeklētu šo vietu vēlreiz, vai labāk nopirkšu kebabu, turpat aiz stūra, kuram gaļa, iespējams, audzēta fermā nevis pie omes piemājas kūtī…
Labu apetīti visiem!
VĒRTĒJUMS:
Apkalpošana:
Šoreiz neviena
Interjers:
Šoreiz neviena
Atmosfēra:
Pārtika:
Labierīcības:
Nē nu tualete tiešām izskatās atbaidoši…..