Vispirms, novēloti gribu apsveikt visus lasītājus un citus blogotājus jaunajā 2014. gadā! Ilgi prātoju par to, vai vajag izveidot bloga gada kopsavilkumu, bet tad sapratu, ka tukši muldēt par pagātni nebūs produktīvi 🙂 ! Viss šis pasākums aizkavēja arī 2014. gada tašeņošanas sezonas atklāšanu. Pēc garajām pagātnes pārdomām nāca neizbēgamais un tas notika…
Ideja par ēstuves apmeklēšanu radās spontāni. Pēdējā laikā tas notiek arvien biežāk un šī neplānotā, nekontrolējamā parādība biedē! Tātad, bija pienākusi jauka trešdienas diena ar teju +10 grādiem termometra stabiņā aiz loga. Pēc idejas nav nekāda augstā temperatūra, taču 8. janvārī šāda parādība ir atzīmējama kā neparasta. Ik pa brīdim aiz loga uzspīdēja saule un radās tāda pavasarīga noskaņa. Par darbu domāt negribējās, turklāt bija pienācis pusdienu laiks. Savaņģoju kolēģi Ms.L un devāmies ārā, lai nobaudītu uz savas ādas pavasarīgos janvāra laika apstākļus un remdētu sajūtas, kuras dēvē par izsalkumu.
Sākotnēji bija doma apmeklēt kādu ēstuvi Tallinas ielā, tuvāk Miera ielai. Nonākot paredzētajā vietā, noķērām dienas vilšanos – ēstuve vairs neeksistēja. Vajadzēja prātot par alternatīvām, kā rezultātā tapa ideja ātri izķemmēt Vidzemes tirgu un pārbaudīt tā saturu. Domāts, darīts un tika uzņemts kurss uz Vidzemes tirgu.
Devāmies tirgus teritorijā no Brīvības ielas puses. Lai atrastu mūsu apmeklēto ēstuvi, ir jāturās tirgus kreisajā pusē un jāmauc taisni uz priekšu līdz nonāksiet praktiski pašā Vidzemes tirgus sirdī. Tur atradīsiet ēstuvi ar nosaukumu “Kafejnīca”. Atpazīsiet pēc palielas izkārtnes virs durvīm un logiem, kā arī logos ielīmētiem informatīviem materiāliem. Pāris vārdos mēģināšu aprakstīt pirmos iespaidus par ēstuves ārieni. Normālos apstākļos šāda izskata sabiedrisko ēdināšanas iestādi neapmeklētu. Šeit uzticību neraisa absolūti nekas. Nobružāta fasāde, logi, kuriem cauri neredz un veca pa pusei sadalījusies izkārtne. Par izkārtnes dizainu arī neko nevar pateikt, jo dizaina vienkārši nav. Nesapratu kāds mērķis bija zvaigznītēm uz krūzēm, kas attēlotas izkārtnē. Radās divi varianti: zeku tetovējumi uz pleciem (diezgan ticami, jo dizains varētu būt tapis 90itajos gados); dizaineris bijis austrumu cīņas mākslu fans un zvaigznītes ir k-kādi bruņurupuču nindzu ieroči (arī diezgan ticami, jo 90itajos sākās/attīstījās videomagnetafonu un videofilmu bums)! Vērtējiet paši pievienotajā fotogrāfijā un izsakiet savu viedokli komentējot.
Interjers – kā ierasts nekas īpašs. Vietas ļoti maz, četri galdi ar četrām sēdvietām pie katra. Ienākot iekšā uzreiz atduries pret leti. Pārsteidza tas, ka tikko ienākot pilnīgi visas vietas bija aizņemtas. Ienākot, tāpat kā vairums šādās vietās, mūs sveica kārtīga pārtikas pagatavošanas dvinga, kura uzkavējusies šajās telpās jau no to atvēršanas brīža un negrasās pamest tās pat vēdinot telpas radot kārtīgu caurvēju. Uz grīdas linolejs uz sienām krāsa, logus aizsedz aizkari. Vēlāk noskaidrojās, ka aizkari nav vienīgais, kas redzamību un logu nepieciešamību samazina līdz nullei. Logi bija aizsvīduši radot tādu kā akvārija efektu. Skatoties pa logu, ārpusē bija manāmas tikai lietu kontūras. Telpu ēdiena smārds sajaucās ar mitruma radīto dvingu un šī kombinācija nebija patīkama. Telpās bija problēmas ar ventilāciju. Kā vēlāk atklājās, ar kanalizāciju šai iestādei arī nav tās labākās attiecības, jo laiku pa laikam pavīdēja spēcīgs fekāliju smārds, kuru pārdevēja centās slēpt (mazināt) atverot ēstuves durvis. Tas nepalīdzēja tikt galā ar smakām, kā arī logi palika aizsvīduši. Pašas telpas bija tīras. Arī netīrie trauki tiek likvidēti salīdzinoši ātri. Galdi gaiši, bet pārsteidzoši labā stāvoklī, ja neskaita viena galda stipri sarūsējušās kājas. Izskatījās, ka galdu kāds mēģinājis noslīcināt kādā purva akacī. Uz katra galda novietots nenosakāmas izcelsmes dekors, kas laikam bija paredzēts noskaņas radīšanai. Pats veidojums bija k-kādu plastmasas, auduma, ziedu, zariņu veidojums, kas ievietots mazā glāzītē, kurā neticēsiet, bija ūdens imitācija 🙂 !
Ēdiena pasūtīšana- pirms pasūtīt ēdienu, tas jāizvēlas izlasot ēdienkartes piedāvājumu, kurš uzrakstīts uz baltās tāfeles. Ēdienkarte, maigi izsakoties, bija nabadzīga. Ēdiens jāpasūta pie iepriekš pieminētās letes. Uz letes var aplūkot un iegādāt dažādus gastranomiskus veidojumus (desmaizītes, maizītes ar šķiņķi utml.), tas atgādināja Centrāltirgus ēstuvju praksi. Tāpat siltuma vitrīnā bija atrodami daži jau iepriekš sagatavoti ēdienu paraugi, kuri tika pasniegti apmeklētājiem. Aiz letes, pie sienas bija izvietots vesels arsenāls ar lētā gala šmigu. Dārgākāis no dzērieniem bija “Tullamore”. Mūsu viesošanās laikā vairāki kungi gados izvēlējās lētāko no piedāvātās ugunsdziras un visi kā viens pa 100 gramiem, laikam sarunājuši vai arī tas tāds vecīšu alkaholiķu standarts.
Papildus nabadzīgajai ēdienkartei daudzus ēdienus nevarēja pasūtīt, jo tie vienkārši nebija. Nedaudz pasmadzeņojot tika sastādīts ēšanas plāns un tika pasūtīta izvēlētā pārtika.
Ms.L šoreiz izvēlējās cūkgaļas karbonādi ar kartupeļiem un salātiem, es izvēlējos to pašu, ko Ms.L tikai ar gulašu. Noskalot to visu uzticējām glazei, kas pildīta ar kefīru. Sākšu ar labo, kas mums ar Ms.L bija pasūtīts vienādi. Tātad, piedevas un garnīrs. Kartupeļi bija ok, varēja būt nedaudz siltāki, bet tas nebija tik ļoti traucējoši. Garnīrs – kāpostu salāti un gurķi bija svaigi un nepatiku neraisīja. Trakākais sekoja, kad Ms.L nogrieza gabaliņu no karbonādes un deva vaļu garšas kārpiņām to notestēt. Vārdu karbonāde droši varētu likt pēdiņās. To, kas tika pasniegts, drīzāk varētu nosaukt par belašu. Milzīgs mīklmaizes kažociņš un iekšā plāna papīrbiezuma gaļas šķēlīte bez garšvielām. Pliekans, mīklains, maizīgs piedzīvojums. Mans gulašs – mīksts labi izcepts/izvārīts, nenoslogoja gremošanas aparātu. Gaļa, protams, bez garšvielām. Mērce – to sākot ēst palika bail, jo mērcei bija savdabīgi skāba piegarša, bet pierādīt, ka tā ir vecuma pazīme īsti nevarēja. Kefīrs, visā šajā pusdienošanas reizē, pierādīja savas labākās īpašības. Pēc konsistences biezs un garšoja kā īsts kefīrs, tas tiešām priecēja.Sāls – gaļai, kā minēju, vajadzēja vismaz sali. Uz mūsu galdiņa šādas ekstras nebija un nācās apciemot kaimiņu galdiņu. Ar patiesu prieku sirdī pagriezu sāls trauciņu virzienā ar caurumiem uz sava šķīvja pusi, bet tālāku darbību nesagaidīju. Sāku trauciņu kratīt, arī nekā. Ēstuves akvārija efekts bija skāris arī sāli un tas bija tik slapjš, ka fiziski nespēja atstāt trauciņu. Kārtējā vilšanās.
Par apkalpošanu neizplūdīšu komentāros. Robota cienīga apkalpošana ar pāris ieprogrammētiem jautājumiem un atbildēm bez smaida, jo vecāko modeļu roboti to nespēj!
Jautājums par labierīcībām tiek izslēgts no dienas kārtības, apmeklētājiem šādas ekstras netiek piedāvātas. Spriežot pēc fekāliju smārda telpās, kas pa laikam parādījās, nojaušu, ka darbiniekiem atvieglošanās iespēja netiek liegta.
Secinājums: galīga izmisuma gadījumā šeit iegriestos vēl. Paēst var, bet baudīt ēdienu neizdosies. Izdari darāmo un pazūdi, tāds varētu būt šīs iestādes moto. Kontingents dažāds, taču nomācošā pārsvarā ierodas padzīvojuši cilvēki. Turklāt lielākā daļa no tiem pasūta stipruci un uzkož buljona pīrāgu.
VĒRTĒJUMS:
Apkalpošana:
Interjers:
Atmosfēra:
Pārtika:
Labierīcības:
Leave a Reply