Beidzot sestdiena, jauks laiks, tikai vējš briesmīgs. Ņemot vērā laika apstākļus kūlas dedzināšana jāatceļ un jādodas medībās. Jūs jautāsiet kādās? Es atbildēšu, pārtikas un iespējams neveselīgas. Ja nopietni, tad nevarējām neizmantot brīvdienu, lai apmeklētu vēl kādu sabiedriskās ēdināšanas iestādi. Šoreiz skatījāmies centra virzienā. Pēc neilgām debatēm nonācām pie secinājuma, ka jāapmeklē vecais labais “VEFIETIS-2” vai kā to tagad dēvē- “PIE ARTURA”. Tā arī darījām, satikāmies visi eksperti, kritiķi un devāmies ceļā. Ja gadījumā kāds nezin, kur šo ēdnīcu meklēt, tad varu pteikt, ka tā atrodas Rīgā, Skolas ielā 38 pretī pirmajai slimnīcai. Pēc neilga pārgājiena esam klāt un dodamies novērtēt izvēlēto ēdināšanas iestādi.
Atverot šīs iestādes durvis kā jau bija gaidāms uzreiz iekšā neiekļūsi, jo ir priekšnams un vēl vienas durvis. Atvērām arī nākamās! Ceļošana laikā atkal uz brīdi likās tik reāla. Pirmās pazīmes, kas par to liecināja, bija LPSR raksturīgie ēdnīcu aromāti, kas pielīdzināmi marles tipa trauku mazgājamai lupatai kas atrodas ļoti tuvu sejai un ir skumji pelēkā krāsā. Telpās bija ļoti daudz pensijas vecuma cilvēku, kas uz brīdi lika sajusties kā veco ļaužu pansionātā.
Šajā iestādē iepriecināja tas, ka ir piedomāts pie vienotā stila, proti, pārsvarā (lielākai daļai) galdiem bija vienādi galdauti. Kā arī bija jau iepriekšējos rakstos pieminētie “open air” tipa garšvielu trauciņi, kas uz visiem galdien bija vienādi. Krēsli pie galdiem vietām atšķīrās, laikam dēļ tā ka šeit tiek rīkoti arī banketi un šie krēsli tajos pasākumos cieš un tie jāaizvieto ar citiem. Vitrīnas, trauki un paplātes no seniem laikiem, bet cilvēcīgi saglabāts inventārs. Paplātes tīras bez tauku pēdām, uzliekot šķīvi tas neslīd.
Ēdienkarte attēlota uz tādām kā cenu zīmēm, nosaukums + cena, ēdienkarte ne visai liela, bet pietiekama. Pasūtīšana notiek tur pat onlainā pie siltajām vitrīnām. Par apkalpošanu varam šoreiz īpaši nerunāt, JO apkalpošana bija ideāla, jautājums pēc jautājuma un rūpes no bufetnieces puses bija jūtmas katrā teikumā. Vienīgais, kas nepatika bija tas, ka trauki pašam jāaiznes uz caurumu sienā, kur tos paņēma kāds no virtuves darbiniekiem.
Ēdiens- to pasūtījām 3 dažādas porcijas. Divas daudz maz vienādas (kotletes, itkā cūkas un vistas gaļas) un ļuļa kebabu. Katrupeļi, kas bija novietoti vitrīnā, bija vairāk vēsi nekā silti ar temperatūru, kas pielīdzināma ar gripu slima slimnieka paduses temperatūrai. Apmēram 38,5 grādi varbūt pat nedaudz mazāk. Ar neapbruņotu aci nav iespējams noteikt vai kartupeļi ir cepti vai tomēr vārīti, kas rada neveiklu situāciju veicot pasūtījumu. Bet viens ir skaidrs, ka kartupeļi, kas ir izlikti apskatei neraisa apetīti. Pēc apakalpojošā personāla sākotnējas informācijas saprotam, ka kotletes ir no dažādiem izejmateriāliem, bet tad, kad ir veikta ēdiena izvēle (pēc konsultācijas ar virtuves darbinieci tiek noskadrots, ka tomēr dažāda veida pļockiņas ir no vienas gaļas. Tad nu ņemam cūkgaļas pļocku (iegareno). Cerībā ka forma piedos labāku garšu. Rezultāts: Vārītajiem kartupeļiem ir izveidojusies miziņa no ilgas turēšanas siltuma kastē kuru var novilkt kā ar skābi aplietu ādu no miesas. Par irdeno kotleti īsi: Ir iekšā nagu un ragu fragmenti no nezināmiem lopiem. Un kā garnīrs visam tiek piedāvāts vinegrets vislabākajās tradīcijās, ja godīgi, salātus, kurus izvēlējāmies, likās pats Centis Ūbele bija nomazgājis- bezgaršīga krāsaina masa. Kompots glāzē: tieši tāds kādu iedomājos ieraugot to rozā krāsas duļķains škidrums ar ābolu šķēlītēm bez garšas. Tēja tika iegādāta tikai tāpēc, ka trauks bija LPSR laiku vizītkarte graņonka iestiprināta speciālā greznā metāla turētājā ar osīti. Secinājums: Paēdis pēc šis iestādēs apmeklējuma nejutīsies bet arī ēst negribēsies tuvākajā laikā.
Tas pats ar ļuļa kebu, ko pārdevēja a.k.a bufetniece laipni piedāvāja, komentāros neizplūdīšu (labāk būtu dzēris). Izskats un konsistence lika domāt, ka ļuļa kebabs ir sastiprināts kopā no neapēstajām kotletēm :)!
Saldais- izvēlējos pasūtīt saldo-krēmu ar ķīseli….kā pierādās izskats mēdz būt maldinošs… Tuvinot deserta karoti mutei, deguns sajuta viegli ieskābuša ķīseļa aromātu…pats saldā ēdiena krēms,likās kā pagatavots, ja ne pirmdien,tad 100 punkti trešdien….tāds nedaudz apkaltis……
Cena (0,60 Ls) NOTEIKTI neatbilstoša kvalitātei…..
Labierīcības- pārsteidzoši labā stāvoklī, neņemot vērā nolietojunu. Viss korekti uzkopts un pat jasmīnu krūmu aromāts bija. Tā kā šajā jomā bez sejiņām….
Iesmaidījām par podu, šeit tas ir kabriolets ar noņemamu vāku :), brīdī kad iegāju tualetē vāks bija akurāti novietots blakus podam.
VĒRTĒJUMS:
Apkalpošana:
Interjers:
Pārtika:
Labierīcības:
Šoreiz neviena
Pievienojos visam rakstītajam. Vismistiskākais man šķiet fakts, ka šī iestāde nemainīgā veidā eksistē n-tos gadus, laikos, kad daudzas labākas sen jau ir nebūtībā. Kā to izskaidrot? Kāpēc cilvēki tur joprojām iet ēst, ja cenas tur nebūt nav tās zemākās?
Skatoties ēdiena fotogrāfijas, man nebūtu drosmes ko tādu mutē likt!!!!!! Jūs esat ekstrēmisti!
Liekam like! Jo šie cilvēki upurē savu veselību. Tikai tapēc, ka tas ir lāča pakalpojums mums visiem. Lai patiesību. 🙂
Tas vairāk ir zinātniski pētniecisks darbs, lai uzzinātu vai ir tāda sabiedriskās ēdināšanas iestāde, kas savāks pilnu novērtējumu visās kategorijās 🙂
Secinājums: Šājā iestādē var iet nokārtoties. Nu tas arī ir viss! :)))
Zigmār, to var darīt droši un bez vilšanās 😀
Ja pareizi atceros, tad šo lepno iestādījumu ar savu apmeklējumu pēdējoreizi pagodināju 1995.gada rudenī. Ar darba kolēģi nolēmām ieturēt pusdienas. Iespējams, tas notika pirmdien, jo kolēģim bija mērenas paģiras, un viņš atbilstoši gadījumam paņēma soļanku cerībā uz veselības uzlabošanos. Neatceros, ko es pats toreiz noriskēju iebaudīt, nav arī svarīgi. Toties atmiņā spilgti palikusi kolēģa pieredze – pēc kāda laika soļanka manam lāga kolēģim atklāja savas slēptās spējas: vīram piemetās īslaicīga caureja. Abi, protams, par to nedaudz pasmējāmies, tomēr kolēģis visā nopietnībā pieņēma sekojošu lēmumu gaišajai nākotnei: turpmāk viņš neies pie tā “artūra” ēst “soļarku”(no krievu val. – soļarka=diīzeļdegviela). 😀 Jāpiebilst,… Read more »
Alen, tagad Vefietis ir slēgts un logā ievietota zīmīte – “Rekonstrukcija”, mēs domājam noriskēt un pēc remonta aiziet vēlreiz uz turieni 😀
Protams, ja Vefietis atvērsies pēc rekonstrukcijas, kas zin…..
Sveiciens Gastronomijas Argonautiem!!Ir iespaids, ka joprojām pārgrupējaties 🙂
Pirms kāda laika vēlā vakarā gadījās iet garām bijušajam “Vefietim”. Secināju, ka tas laika gaitā ir pārrekonstruējies par zolīdu ķīniešu vai kādu citu Āzijas pārstāvju restorānu. Iekšā negāju, jo iestādījums bija slēgts. Tomēr caur lielajiem logiem sakatāmie galdi un to piederumi ka arī interjers liecināja, ka šī ēstuve varētu būt neglājami zudusi no Jūsu mērķauditorijas sarakstiem. Varbūt tā pat labāk? Kas zina… 😀