Šodien pilnīgi neplānoti sanāca apmeklēt kādu ēstuvi Pārdaugavā. Uz pusdienošanu mani pierunāja kolēģis, kurš bija manāmi izsalcis un meklēja kompāniju ēstgribas likvidēšanai. Piekritu arī dēļ tā, ka ēstuve atrodas ļoti tuvu darba vietai. Ņemot vērā laika apstākļus, kas bija tuvi tropu klimatam, tālu doties noteikti negribējās. Domāts, darīts! Pēc pus minūtes esam auto stāvvietā, lai iejūgtu pelēcīti un dotos ceļā.

Neliels izbrauciens gar Mūkusalas apli un esam pie Bauskas ielas. Braucot no Mūkusalas apļa puses pa Bauskas ielu Jelgavas ielas virzienā ir jāatrod “T” veida krustojums, kur būs pagrieziens pa labi uz ielu, kuru dēvē par Cepļa ielu. Šo visu stāstu, jo ēstuvi nezinātājam atrast būtu pagrūti un precīzu adresi nosaukt nevaru. Tālāk labajā pusē ir jāatrod iebrauktuve teritorijā, liekas, ka tā bija pirmā iebrauktuve pēc nogriešanās. Sapratīsiet, ka esat īstajā vietā tad, kad pamanīsiet daudz novietotas automašīnas. Apkārtne neraisa pozitīvas emocijas. Ceļš bedrains, ēkas pussabrukušas, uz brīdi liekas, ka esi ne tur iebraucis un tā ir kādas pamestas rūpnīcas teritorija, kuru izmanto kā stāvvietu, bet izskats mēdz būt maldinošs, tāpēc droši stūrē uz priekšu un meklē vietu kur novietot transporta līdzekli. Nākot ar kājām, protams, viss būs vienkāršāk.

Par ēstuvi šajā vietā neliecina absolūti nekas. Kad tiec tuvāk ēkai ar sarkano bleķa jumtu, var pamanīt ārā novietotus galdus pie kuriem cilvēki uzņem barības vielas. Te siltajos mēnešos ir izveidota tāda kā āra kafejnīca. Ejot tālāk uz priekšu, vēl tuvāk ēkai ar sarkano jumtu, pamanīsi atvērtas durvis ar nelielu izkārtni, uz kuras norādīts uzņēmuma nosaukums, paskaidrojums, ka tā ir ēdnīca un darba laiki.

Esam nokļuvuši pie mērķa un droši dodamies iekšā. Esot prikštelpā jau var sajust spēcīgu, dažādu ēdienu aromātu. Tur mijās tauki ar gaļu, mērces ar dārzeņiem pa vidu vēl iejaucas kāda saldā ēdiena smarža, bet to sajūti tikai tad, kad esi tuvāk kasei, jo saldie ēdieni tāpat kā salāti un dzērieni ir jāpaņem pašiem no plauktiem, kas atrodas netālu no kases. Pa labi no kases ir novietots tāds kā kapu soliņš, uz kura nolikti plastmasas trauki ar darba instrumentiem pārtikas lietošanai. Iekštelpas nav lielas, tās ir tumšas ar maziem lodziņiem (ja godīgi- diezgan drūmi). Arī šeit viss visapkārt ir ar manāmu nolietojumu un pelēcīgumu. Sienas noformētas pa pusei ar tapetēm, pa pusei ar tādu kā dekoratīvu finieri tumšā krāsā. Tapetes gaišas, ar jau iepriekš pieminēto pelēcīgo nolietojuma krāsu. Galdi izskatās aizlienēti no kādas PSRS ēdnīcas, tas pats ar krēsliem. Nav arī manāmu liecību par to, ka kāds būtu mēģinājis tos atjaunot vai uzlabot. Stāvot rindā, netālu no kases, kreisajā pusē, bija jocīga celtne. Tā atgādināja īslaicīgās aizturēšanas izolātora būri, vai būri kādi ir tiesu zālēs. Tikai šeit šajā būrī bija novietoti pāris galdi, krēsli un pie tiem sēdēja ēstuves apmeklētāji.
Galdi un vietām pati telpa ir izrotāta ar mākslīgiem ziediem. Tas radīja iespaidu, ka iestādes saimnieki tomēr nedaudz rūpējās par patīkamas atmosfēras radīšanu (cik nu tas šeit bija iespējams). Uz galdiem izvietoti, jau daudzviet redzētie, “open air” tipa sālstrauki. Tie bija dažāda materiāla un krāsu. Daži no tiem atgādināja izjauktu velosipēda zvaniņa augšdaļu, kas apgriesta otrādi un piepildīta ar sāli. Jā, aizmirsu piebilst, ka uz grīdas bija uzklāta tāda izmirstoša padomju vērtība kā linolejs. Jaukā akmens + asfalts imitācijas formā. Pietiks par interjeru, ķeramies klāt ēdienam un tā pasūtīšanai.

Tātad, lai tiktu pie kārotā ir jāizstāv salīdzinoši gara rinda. Pirms iestāties rindā ir jāpaņem paplāte no tīro paplāšu kaudzes ar uzrakstu: “tīrās paplātes”. Manā gadījumā paplāte bija taukaina, to sapratu pēc tam, kad paplāte izslīdēja, kad to satvēru. Ēdienu šeit var izvēlēties izlasot ēdienkarti, kas piestiprināta pie sienas. Tā sastādīta uz divām A4 lapām. Noskaņu, ka šeit viss ir pa nopietno, radīja paraksts uz ēdienkartes, kas laikam apstiprināja, ka viss ir ok un to var ēst.
Ēdienkarte, salīdzinot ar citām iestādēm, te ir milzīga. N-tie mērču veidi, piedevas, pamatēdieni, saldie utt. Sākums daudzsološs!
Par apkalpošanu- šeit tā ir daļēja pašapkalpošanās, jo kā jau minēju iepriekš, salāti, saldais un dzērieni jāpaņem pašam no plaukta, kas atdala ēdamzāli no pārtikas rūpnieciskās ražošanas un izsniegšanas zonas. Trauki pēc ēšanas arī būs jānovāc pašam. Ir trīs darbinieces, viena gatavo maltīti, otra komplektē maltīti, trešā iekasē par maltīti. Komplektētāja skaidri runā divās valodās, dzimtajā un valsts, tāpēc saprasties nav problēmu arī tiem, kas slāvu valodā nerunā. Kasiere gan tāda spītīga runāja tikai dzimtajā. Ievēroju arī to, ka laipnāku apkalpošanu saņem tie, kas ar kasieri runāja viņas dzimtajā mēlē. Pamēģināju arī es aprunāties ar viņu krieviski un sadzirdēju gan paldies, gan lūdzu. Kolēģim, kurš ar krievu mēli ir uz Jūs tādas ekstras nebija.

Par ēdienu- pasūtīju kartupeļu biezeni ar vistas karbonādi un siera salātus. Kolēģis paņēma makaronus ar karbonādi franču gaumē un arī siera salātus. Noskalot to visu bija uzdevums tomātu sulai. Jāsaka tā, lai cik traki izskatītos apkārtne, lai cik slikta būtu apkalpošana, bet ēdiens te ir labs. Svaigs, silts, jūtams, ka tik tikko pagatavots. Ēdiens nav izpeldināts taukos. Manā gadījumā mīnuss bija salīdzinoši taukainā, ūdeņainā mērce, bet uz kopējā garšas fona tas nebija tik traki. Porcijas ir milzīgas un paēst te var bez problēmām. Vēl bija gaļas salātiņi plauktā, kas izskatījās tādi apžuvuši, bet tos nepamēģināju, tā kā spriest nevarēšu. Vienu vēmēju ēdiens saņems par mērci un par sāls trauciņiem, kuros dienas laikā ir pabijuši simtiem pirkstu.

Labierīcības- te tās ir kopējās, sievietēm un vīriešiem. Par to liecina uzlīmes uz necilajām durtiņām tajā pašā ēdamzālē. Ejot iekšā ir priekštelpa, viss ir ļoti šaurs, zems un maziņš (tas par durvīm un telpu bija domāts). Tālāk vēl kādas durvis, kas paver ceļu uz atvieglošanās staciju. Par spīti nolietojumam un bardakam atkritumu tvertnē nekādus nepatīkamus aromātus sajust nevar. Taču smaržvielu arī nekādu nebija. Pie poda kāds viennozīmīgi nav tēmējis kur vajag. Salīdzinoši paliela peļķe un domājams, ka līdz slēgšanai tā paliks vēl lielāka un parādīsies arī k-kāds smārds un tie, kas apmeklēs labierīcības sevi nodos ar slapju taku līdz savam galdiņam.

Secinājums- vieta, uz kuru nāk plašs kontingents. Te redzami gan hipsteri, gan studentu tipa cilvēki, iepeld pa kādai cacai arī un  neizpaliks arī uzvalkā tērpts cilvēks kā arī rūdīts rūpnīcas veterāns. Vieta, kur var paēst, ja nav nepieciešams vizuāli estētisks baudījums, cenas demokrātiskas. Apkalpošanas vai nu nav, vai tā ir daļēja 🙂

VĒRTĒJUMS:

Apkalpošana:

Interjers:

Pārtika:

Labierīcības:

• Tags:
• bauskas iela
• ēdnīca bauskas ielā
• ēdnīca pārdaugavā
• fav
• kur paēst pārdaugavā
• padomju laika stils
• strādnieku ēdnīca