Ēdnīca Diagnostikas Centrā

Šis rīts, tāpat kā daudzi, sākās ar došanos peļņā uz ofisu, kurš dislocēts Pārdaugavā. Standarta procedūras ar pedāļiem, stūri un esmu galā. Doma par ēstuves apmeklēšanu radās nejauši un neplānoti. Atcerējos, kāda paziņas teikto, par ēstuvi, kas atrodas ne ļoti tālu no manas peļņas vietas un nolēmu, ka jāsakūda kāds no kolēģiem, lai nav jāpusdieno vienam. Domāts darīts, palīgā nāk Skype un manis paša mute, rezultāts apmierinošs kolēģis rakstot piekrīt, bet raksta, ka patur tiesības atteikties pirms pašām pusdienām. Tā es protams paliku bez kompānijas šodien un medībās devos viens pats.

Pusdienas sanāca tādas pavēlas. No ofisa izgāju ap 13:20, pie ēstuves biju pusē divos. Ņemot vērā to, ka šeit nekad neesmu bijis un nezināju, ka te ir ēstuve, to atrast bija pagrūti. Vispirms jau mašīnas novietošana. Novietoju to diezgan patālu no pašas ēkas, kurā bija ēdnīca. Īpaši nepārdzīvoju, jo pastaiga nekad nevienam nav nākusi par sliktu. Tāpat mani maldināja spēcīgais ēdiena smārds, kas uzreiz iecirtās elpceļos izkāpjot no auto. Priecīgi padomāju, ka esmu pareizajā vietā, bet Grebenščikova iela 1, izrādījās nedaudz tālāk no manas sākotnējās atrašanās vietas.

Ēdnīca/ kafejnīca, kas atrodas Diagnostikas Centrā, Grebenščikova ielā 1, bija tā iestāde, kas tika pakļauta izpētei. Kā jau teicu, atrast nav viegli, bet kad atrod ieeju centrā, tad nav problēmu atrast arī pašu ēstuvi. Tie, kas gribēs šo iestādi iemēģināt, silti iesaku to darīt laicīgi, jo darba laiks šai iestādei ir no 11:00 līdz 15:00.
Tagad par visu pēc kārtas. Pašas centra telpas atsauca atmiņā veco laiku poliklīnikas. Īstenībā te lielākā daļa arī ir saglabājusies no tiem laikiem. Savdabīgi pakāpieni, kas ved pie personāla, linoleja apdares utml. Pati ēstuve atrodas kreisajā pusē, kad ienāksiet centrā uzreiz būs redzams necils, vienkāršs un pelēks uzraksts, ka tajā telpā atrodas kafejnīca, kas pilda arī ēdnīcas funkcijas, kā arī norādīts jau iepriekš pieminētais darba laiks.

Durvis, kas ved uz ēdnīcu ir īsts vintage paraugs, dekorētas ar stiklu un savdabīgām metāla stīpām, kas šeit pilda rokturu funkcijas. Iemēģināt tos neizdevās, jo durvis bija plaši atvērtas un aicināja izsalkušās dvēseles un kuņģus uz maltīti. Devos iekšā un pārsteigumā ieplētu acis. Radās jautājums, kā šo visu (galdi, krēsli, griestu noformējums, bāra lete) ir izdevies saglabāt līdz mūsu dienām. Stils šeit tiešām ir vienāds :), vienādi galdi (PSRS laiku ēdnīcās redzēti lielā skaitā). Krēsli- vecie koka ar nepievilcīgu, gaiši brūnu (kā konfekte “Gotiņa”) dermantīna apdari. Pašas sēdvietas un muguras balsti krēsliem kādreiz atceros bija mīksti, tagad tas viss ir saplacis zem kāda dūšīga daktera vai pacienta pēcpuses. Savdabīga būve, ja to tā var nosaukt, atradās ēdamzāles vidū. Atgādināja tādu kā bāru ar leti, bet kas tas īsti bija nevar pateikt, jo šī zona bija slēgta un norobežota. Ēdamgaldi bija novietoti abās pusēs šim bāra veidojumam. Tie, kas izvēlās sēdēt gaišajā pusē, pie logiem, labi var saskatīt ko, cik un kā ēst. Apsēdos tumšajā pusē, kas atgādināja tādu kā morga gaiteni un visā maltītes laikā nepameta sajūta, ka kuru katru brīdi pastumsies garām ratiņi ar apsegtu cilvēka ķermeni uz tiem. Pārsteidz tas, ka pašā ēstuvē nesajutu nepatīkamu ēdiena aromātu. Pieļauju domu, ka trakais smārds tiek izvadīts ārā ar spēcīgām ventilācijas sistēmām, jo ārpusē aromāts ir jūtams diezgan lielā rādiusā.

Par ēdiena pasūtīšanas kārtību- sūtīšana notiek pie letes, kas arī ir izcils PSRS vintage paraugs. Ēdienu var izvēlēties no ēdienkartes, k-kāds A4 formāta statīvs, kurā tiek ievietotas papīra strēmeles ar ēdiena nosaukumu un cenu. Kad ēdiens vairs nav pieejams, strēmele tiek izvilkta. Manā gadījumā bija palikusi ļoti ierobežota ēdienkarte. No piedevām bija palikuši tikai rīsi, savukārt no neveģetāriem pamatēdieniem- kotletes un karbonāde. Auksts skatiens un kluss lūdzu mudināja mani veikt pasūtījumu. Šoreiz nācās testēt rīsus ar karbonādi + palūdzu, lai uz rīsiem uzpilina mērci. Mans lūgums par uzpilināšanu tika izpildīts burtiski :). Tālāk, kad esi saņēmis pasūtīto, ir jādodas pie kases. Kase izveidota atstatus no pasūtīšanas zonas kā tronis, kurā sēž kasiere un iekasē. Pietrūka vecā kases aparāta, kas kādreiz bija veikalos, modelis laikam saucās OKA un tas bija psihodēliski zaļā krāsā. Šāda veida aparāts noteikti šeit lieliski iederētos.

Cenas salīdzinoši demokrātiskas, mana porcija izmaksāja aptuveni Ls 2.00 ar PVN. Par ēdienu gari neizplūdīšu pārdomās, jo tas bija stipri viduvējs. Šeit, līdzīgi kā Centrāltirgū, viss bija bezgaršīgs. Rīsi nedaudz pašķīduši, karbonāde mīksta labi izcepta. Vienīgās garšvielas ir sāls un pipari, taču uz katra galda tos atras nevar. Man nācās privatizēt trauciņus no kaimiņu galda. Garnīram bija izmantoti miniatūriski, marinēti gurķi, kas pārgriezti uz pusēm un uzbērti uz šķīvja malas ļoti pieticīgā daudzumā. Ar baudu paēst šeit viennozīmīgi nevarēs, bet izsalkumu uz brīdi mazināt ir iespējams. Pēc mielošanās trauki ir jānovāc pašam un jānogādā uz caurumu sienā, kur tos tālāk apstrādās virtuves darbinieces.

Par labierīcībām- ar tām šeit bija bēdīgi. Ja godīgi, tad tās es neatradu vispār. Es atradu sporta zāli 🙂 bet tualeti nē, tā kā vērtējums šajā kategorijā ir skaidrs, turklāt cilvēku, kam pajautāt arī neatradu.

VĒRTĒJUMS:

Apkalpošana: