Jāsaka godīgi, šis raksts bija iesākts jau diezgan pasen, taču laika trūkuma dēļ nekādi nevarēja ieraudzīt dienas gaismu. Neskatoties uz to, sajūtas ir saglabājušās svaigas un šķirtstot pierakstus notikumi ataust atmiņā itkā tas būtu noticis vakar.
Kā jau noprotat pēc nosaukuma ēstuve ir BISTRO un šis bistro atrodās Matīsa un Krāsotāju ielas krustojumā, Rīgā. Šo ēstuvi biju ievērojis jau sen, tikai ejot garām, tā likās slēgta. Taču kā mums visiem zināms, izskats mēdz būt maldinošs, vienkārši bija jānāk pareizajā laikā.
Protams, kā visiem zināms, vislabākais laiks ir PUSDIENLAIKS!
Tātad, ēstuve atrodās tādā kā puspagrabā, ieeja no Matīsa ielas. No ārpuses nekas īpašs un nekas biedējošs – trepes, plastikāta durvis un iekšā k-kāda rosība. Ieejot iekšā bija skaidrs – ir atrasta “kaku” pērle. Šeit viss ieturēts labākajās Centrāltirgus ēstuvju tradīcijās (ne jaunā Gastrotirgus). Interjers nekāds, viss vecs, nobružāts, drūpošs, netīrs un pāri visam pārklājās savdabīgs ēdiena smārds, kas noteikti neraisa apetīti, bet vairāk aicina atbrīvoties no apēstajām brokastīm.
Pie sienas piestiprināta baltā tāfele, uz kuras sarakstīta čupa ar šodien pasūtāmiem ēdieniem. Priekštelpā ar koka imitācijas sienas apdari, ir izvietota lete, aiz letes onka, kurš pieņem pasūtījumus un izsniedz ēdienu. Uz vitrīnas novietotas ēdiena sagataves. Viss, kas pieejams ēdienkartē jau ir pagatavots un salikts uz letes, bez jebkādas aizsardzības no apkārtējās vides. Īsāk sakot, ja kāds tubiķis rindā sāktu laist krēpas, tad kotletes no tā nebūtu pasargātas. Tāpat ēdiens netika uzglabāts siltuma traukos vai vitrīnās, kas man raisīja jau nākamās domas – nez kā ēdienu pasniedz, lai tas nebūtu pavisam atdzisis?
Kamēr gaidīju savu kārtu pasūtīt, pamanīju vēl kādu amizantu lietu. Tika atnesti netīrie trauki, kurus novieto turpat netālu no ēdienu pasūtīšanas vietas. Onka paņēma traukus un ņēmās tos nomazgāt (iespējams trūkst inventārs un tāpēc tas bija jādara tieši tad, kad rindā gaida cilvēki). Pats labākais bija tas, ka to īsti nevarēja nosaukt par mazgāšanu, jo onka vinkārši noskaloja šķivjus ar plikām rokām, bez k-kāda mazgāšanas līdzekļa (labi, ka neuzspļāva un nespodrināja ar dvieli)!
Uz īsu brīdi apsvēru domu doties projām, taču interese par tālāko notikumu gaitu mani noturēja uz vietas.
Pienāca mana kārta pasūtīt. Nobijos sūtīt kompleksās pusdienas, jo nebiju pārliecināts, ka varēšu tik daudz aizdomīgas pārtikas sevī iedabūt. Mana izvēle apstājās pie vārītiem kartupeļiem ar mērci, cūkgaļas karbonādi un k-kādu salātu miksu. Noskalot pārtiku izlēmu ar kompotveidīgu sulu.
Savu pasūtījumu nosaucu onkam un aizrautīgi vēroju viņa nākamās darbības. Vispirms uz šķīvja tika uzlikti kartupeļi, tad uzlieta mērce un visbeidzot pienāca kārta karbonādei. Uz brīdi apstulbu, jo domāju, ka onka kaut ko sajaucis un liek nepareizo gaļas gabalu, bet viss bija pareizi. Vienkārši karbonāde vairāk izskatījās pēc no zemes izrakta fosīla kaut kā, nevis gaļas.
Tālākās darbības pilnībā apstiprināja manas aizdomas. Viss šķīvja saturs ar šķivi tikai aiznests uz dziļāko telpu aiz letes. Pa stūri redzēju, ka telpā rosās k-kāda sieviete pie galda. Izskatījās, ka šņikā salātus, plīti vai krāsni nemanīju.
Tad, neveiklo klusumu pārtrauca čīkstošu eņģīšu skaņa. Tika atvērta mikroviļņu krāsns un onka veikli iežonglēja manu porciju mikrenē. Nolādēts – lūk tas ir līmenis… Tagad viss bija skaidrs un bija skaidrs arī tas, ko sagaidīt no šāda ēdiena 😀
Nākamo klusama brīdi jau pārtrauca spalgs zvaniņa tonis un mans ēdiens nonāca manā rīcība. Aizmirsu piebilst, salātus uzlika pēc mikrenes, tik liels kulinārais autisms šeit netika novērots.
Nu ko, devos uz dziļāko telpu, kurā bija galdi. Apsēdos tā, lai visu apkārt varētu redzēt. Šī telpa daudz neatšķīrās no iepriekšējās. Viss vecs, lipīgs, apbružāts, netīrs, drupačains utt. Noliekot rokas uz galda un vēlāk tās paceļot bija iespējams uztaisīt mikroepilāciju savām rokām, jo galda virsmas lipīgums to lieliski paveica.
Uz galda tika novēroti slēgta tipa garšvielu trauciņi ar sāli un pipariem, kas nedaudz sasildīja salauzto sirdi. Nākamais fenomens bija salvešu turētāji. Kāda velna pēc uz galdiem jāliek turētāji, ja tajos nav salvetes?
Nākamais dekors arī lika pasmīnēt – spogulis pie sienas ēdamzālē. Nē, nu pašam spogulim nav ne vainas, bet kāpēc pie spoguļa jākarina aizkars? Turklāt arī tas izskatījās tāds nošņurcis un netīrs.
Par ēdienu – gribētos tā kā par mirušajiem. Vai nu labu, vai neko…. Taču, šis nebūs tas gadījums. Neizplūdīšu garās runās. Īsumā – kartupeļi izvārīti normāli, pat neskatoties uz to, ka sildīti mikrenē, konsistence bija laba, garša arī. Mērce bezgaršīga un ūdeņaina. Karbonāde… Nez, viņi vispār zina, kas ir karbonāde? Šeit tā nebija karbonāde, bet gaļa, kas iecementēta rīvmaizē, stāvējusi vitrīnā no pagājušā gada pavasara. Īstenībā, ar šo karbonādi, varētu mēģināt nosist žurku… peli noteikti varētu… pieļauju domu, ka šajā ēstuvē šādi ciemiņi varētu apgrozīties. Ja mēģinātu iedurt plastmasas dakšu karbonādē – dakša zaudētu… Salāti tīri ok, atgādināja tos, kurus var nopirkt, ja nemaldos, no Ezerkauliņiem. Īstenībā arī kompotsulai nebija ne vainas. Taču šie bija tik mazi plusi, ka nespēja dziedēt rūgtumu par kopējo pieredzi.
Redz kā, nemanot esam iestūrējuši finiša taisnē. Domāju, ka šī daļa noteikti pieliks treknu punktu. Tātad, labierīcības… Tās atrodās telpas visdziļākajā daļā, uzreiz aiz ēdamzāles. Jau pie durvīm, neatverot tās, ir jūtams urīna un sūdu smārds.
Devos iekšā, nožēloju, ka neaizturēju elpu… Viss ārprātīgi netīrs un nošņurcis + vēl tā smaka. Šī noteikti ir viena no tām vietām, pēc kuras apmeklējuma gribētu pelmeņa pozā iekrist dušā un šņukstēt… Kā kronis visam bija izlietne, kurā vai nu iestādes saimnieks, vai saimniece, vai, kas zin, kāds apmeklētājs ir skuvuši savu ķermeņa apmatojumu un to nav savākuši. Īstenībā pati izlietne izskatījās tā, ka ūdeni nebija redzējusi no tiem laikiem, kad tika uzstādīta un santehniķis pārbaudīja vai ūdens vispār tek!
KOPSAVILKUMS:
Būšu lakonisks – ja gribi noķert k-kādu slimību, laipni lūgti!
Uz loga uzlīmes vēstīts: “garšo kā mājās”! Ja čalim šāds ēdiens ir mājās, tad ir tikai divi scenāriji – mainīt sievu, ja negatavo pats, ja gatavo pats – amputē rokas!
Te, īstenībā, ciemos vajadzētu atnākt mūsu pašu PēVēDē un attīrī šo vietu ar ugunsmetēju!!!
VĒRTĒJUMS:
Apkalpošana:
Interjers:
Atmosfēra:
Pārtika:
Labierīcības:
Leave a Reply