Atkal jau šļūcam pa Latvijas šauro galu. Un atkal Es biju sava perfektā kebaba meklējumos, jo kebabu frontē man pēdējā laikā absolūti neiet.
Ļoti agrā pavasarī, Ventspilī pamanīju, ka tiek kūrēta jauna kebabnīca. Izskatījās daudzsološi, bet nu ar atklāšanu šamējie pavisam nesteidzās. Tā viņi tur muļļājās līdz vasarai, kad saņēmu ziņu no droša avota, ka kebabnīca beidzot ir atvērta.
Mums sanāca iemaldīties Ventspils pilsētas svētkos, kaut gan biju apsolījies vairs neapmeklēt šāda tipa, bezjēdzīgos pseidosvētkus.
Jodelējot pa prominādi, nemanot, klusi, klusi piezagās maita izsalkums. Mani tas pavisam neuztrauca, jo savu plānu biju kaldinājis jau no pavasara! 😀 Tika nosprausts kurss uz jauno V-pils kebabnīcu ALANYA!
Spriežot pēc izkārtnes, šī ir tāda kā tautu kulinārā sadrauudzība: Turcija + Latvija = Kebabi. Mani tas neeeeeeemaz neiepriecināja, jo pēdējā laikā tieši ar turku kebabiem ir bijušas nepatikšanas.
Ko nu tur daudz stresot, devāmies iekšā. Cilvēku diezgan daudz, gan apmeklētāji, gan darbinieki. Par intrjeru nav daudz ko piebilst, viss jau plus mīnus svaigs, par cik nesen atvērta ēstuve.
Pievērsu uzmanību tam, ka ļoti daudzi cilvēki sēdēja pie tukšiem galdiem, gandrīz tukšiem, jo bija dzērienu bundžiņas uz galda. Kamēr pienāca mūsu kārta pasūtīt, tie cilvēki joprojām sēdēja pie tukšiem galdiem. Savukārt tur, kur galdi nebija tukši, tie bija nokrauti ar drazu, jeb nesavākti trauki, paplātes, īsāk sakot bardaks. Salvetes arī vienkārši nomestas pussaplēstā iepakojumā uz galda, nu īsts svinarņiks. Īstenībā, mani jau vairs nepārsteidz šādu iestāžu problēmas ar elementāru tīrību. Arī pie mūsu galda palodze bija tāda, ka varēja sakasīt celiņus un iešņaukt prāvu daudzumu putekļu. Papildus tam uz logu palodzēm mētājās izdzertu dzērienu pudeles un korķi, kurus arī neviens neuzskatīja par vajadzīgu savākt. Īsāk sakot, nezinu biedri turki kā pie Jums Turcijā notiek, bet pie mums šādu paskatu sauc par fu bla!
Pienāca mūsu kārta pasūtīt un es, sasodīts, tagad saprotu, ko nafig visi pie tukšiem galdiem sēž… Kā man laipni paskaidroja apkalpojošais personāls, kebabi jāgaida 50!!!!!!! minūtes līdz stundai. Jūs ko? NOPIETNI? Jūs, k-kur noliktavā uzreiz kaujat vistu un marinējat? Par vistu pieminēju, jo vienīgais gaļas avots ir vista… Loģiski, ka mēs piekritām gaidīt, jo pie tāda gaidīšanas laika bija jābūt zelta kebabam un tik ilgi gaidīta šīs vietas atklāšana, un joprojām cerēju uz savu king kebab love.
Pasūtījām vairāk vai mazāk standartiņu – kebaba komplektus (arī aso, lai pārbaudītu vai nedirš, ka ir ass), Ms.L pasūtīja burgeri – kas pie velna atkal nebija burgeris bet sūda kebabgaļa sastūķēta bulkā – JAU ATKAL. Slinkie maitas, sauciet tad to par sendviču ar gaļu vai cepiet kotletes – tas ir burgeru holokausts!!!
Gaidīšana bija sasodīti apnicīga un garlaicīga, paši saprotiet, turpat stunda. Īstenībā bardaks bija ne tikai uz galdiem un palodzēm, bardaks bija arī apkalpojošā personāla galvās. Vispirms tika atnesti frī kartupeļi. Atnesa ne visus uzreiz, tad sajauca mērcīšu skaitu, tad mums bija jāpierāda, ka bija vēl viena kartupeļu porcija… Īsāk sakot skumji. Varu uzteikt kartupelīšus, tie bija ļoti labi izcepti, nebija fosīlijas, apkārt kraukšķīgs, iekšā mīksts, nu burvīgi, kā saka. Sāli gan prasījās vairāk, bet man netraucēja arī kombinācija, mērcīte+kartupeļi.
Ar kebabiem arī sanāca misēklis, nesa k-ko nezin ko, nesa k-kam nezin kam un teikšu godīgi, ja es pasūtu komplektu, tad gribu rīt friškas kopā ar kebabu KOMPLEKTĀ nevis ar 20 minūšu pauzi starpā! Tātad nojaušat, sajaukti kebabi, kā rezultātā mans asais kebabs, paliek vien par vēlmi. Ņemot vērā apkalpošanas ātrumu un kvalitāti, strīdēties negribēju un paliku pie tā, kas bija.
Jāsaka kā ir – velns pret stenderi. Ja kebaba pašā augšā bija uzpilināta mērce, tad pārējais kebabs bija sauss kā rīkle pēc kodiena. Turklāt, manuprāt, ir jābūt “īpaši apdāvinātiem”, lai vistas gaļu sagrauzdētu tik sausu un nebaudāmu, kāda tā bija šajā kebabā. Par kebaba izmēru vispār negribu komentēt – sūda zīmulis, nekas vairāk. Būtu mērce kebabā varētu paņemt kebabzīmuli pirkstos un uzzīmēt uz salvetēm Turcijas karogu…
Visam noslēgumā, protams, labierīcības, vai šajā gadījumā, teikšu īsi – ūrīnpoligons! Respektīvi, šauts bija visur un tīrākais, šajā telpā, izskatījās pods. Ar to arī apsveicam mūsu turku draugus!
SECINĀJUMS:
Man gribētos būt saprotošam, bet nevaru atrast iemeslus kādēļ… Es nezinu, tad labāk laikam nopirkt belašu un apēst – goda vārds. Tik mazā pilsētā ar tik pliekanu pārtiku un pakalpojumu ilgi neizdzīvos. Tiem, kas iespējams padomās, ka stundu kebaba pagatavošana bija tikai pilsētas svētku nelaimīte (šņuk, šņuk), tad no tā paša drošā avota uzzināju, ka tā šajā ēstuvē notiek arī citās dienās. Pa virsu uzmetam vēl pretīgās labierīcības un droši varu apgalvot, ka te vairs kāju nesperšu, vēl jo vairāk, uz šo brīdi V-pilī ir atvēries arī Pakistānas kebabs, kurš stabili izkonkurēs šo, ar kebaba izmēriem jau nu noteikti!
VĒRTĒJUMS:
Apkalpošana:
Interjers:
Atmosfēra:
Pārtika:
Labierīcības:
Piekrītu visam kas te rakstits, tik par tiribu gluži nē, jo cittreiz kad tur biju, bija ok!
Bet nu kebabi tiešām vieni no sliktākajiem kas ir ēsti!